| Vēl drusku par politisko aktualitāti |
[Nov. 9th, 2011|04:43 pm] |
|
Būtu ļoti dīvaini (lai neteiktu - noziedzīgi) vēlēties un gaidīt, lai cilvēki labprātīgi atteiktos no savas dzimtās valodas un vēlmes paplašināt tās lietošanas iespējas, vēl jo īpaši dīvaini būtu to gaidīt no daudzskaitlīgas attiecīgajā valodā runājošas ļaužu masas un ievērojamas konkrētas teritorijas populācijas proporcijas. Ar to es gribu teikt, ka krievs, kurš neaizietu parakstīties par zināmajiem Satversmes grozījumiem, būtu vai nu nenormāli slinks, vai bezatbildīgs pohujists. Nu, kurš gan tīri dabiski nevēlētos maksimālas iespējas lietot savu dzimto valodu. Es arī parakstītos par iespēju izmantot latviešu valodu dajebkur Filipīnās, latvieši Īrijā arī noteikti nelaistu garām tādu iespēju, gan jau Džonam arī nebūtu nekas pretī Latvijā visur garantēti drīkstēt un varēt sazināties angliski. Tāpēc brīnīties, kur nu vēl dusmoties uz krieviem, kas iet parakstīties par savas dzimtās valodas statusa apgreidu, būtu ļoti muļķīgi. Jāapbrīno un dziļā cieņā jānoliec galva ir to krievu priekšā, kas, izprotot konkrēto situāciju konkrētajā valstiņā, ir spējīgi apspiest savu pavisam dabisko instinktu (kurš vēl papildināts ar kopš dzimšanas iezīsto "aiz manis stāv Pasaulē Varenākā Sarkanā") un neforsēt savu dzimto valodu, kas teorijā taču nav nekas ļauns, un tikai konkrētajā praksē nozīmētu pavisam ko citu. Es saprotu, ka apzināta neparakstīšanās par savas dzimtās valodas statusa uzlabošanu nav pašsaprotama Latvijas patriota - "latvijieša" rīcība, tas ir cēls žests, un šādiem cilvēkiem būtu jāsaka liels un publisks "paldies". Viņiem noteikti arī nav viegli - pārējo krievu acīs viņi ir kangari vai kas nu krieviem ir Kangara ekvivalents, latvieši vienalga ar aizdomām lūr - gan jau ka tikai izliekas par baigajiem latviešu draugiem, bet patiesībā ir čekisti un Kremļa aģenti. Paldies Kostaņeckai un Loskutovam par izpratnes pilno publiski pausto nostāju saistībā ar Satversmes grozījumiem par taču viņu pašu dzimto valodu. |
|
|
| |
[Nov. 9th, 2011|05:54 pm] |
|
Pirms pāris naktīm gulētejot kaut kā saruna aizgāja par laikapstākļiem un Latviju, parasti es par Latviju tā nostaļģiski smuki izsakos - kā jau par Laimīgo Zemi (nu, tur, ja maijs, tad viss plaukst, zied, smaržo utt), bet šoreiz ir novembris, un es vīram spilgti iztēloju dzīvi Rīgā novembrī - aukstumu, tumsu, kam nav ne gala, ne malas, vējus, aukstos lietus, slapjdraņķus un slapjo sniegšļurputru uz ielām, mūžam slapjās salstošās kājas, un vēlreiz auksto tumsu, kam nav ne gala, ne malas, skumjas, nespēku un vājumu, tā it kā reizi gadā latvieši tiek aizsūtīti komandējumā uz Aīda valstību, tikai Aīda valstībā diez vai ir tik auksts. Tagad lasu Cibas lēdiju un pat daža laba bruņenieka masveida gaudas un vaimanas par novembri, atceros to visu un domāju, ka ir tomēr labi, ka man tas murgs nav jāpiedzīvo. Tiesa, nav jāpiedzīvo arī smukais maijs un daudzi citi smuki mēneši. |
|
|
| Turpinot (un beidzot) to pašu jau visiem apnikušo tēmu |
[Nov. 9th, 2011|11:35 pm] |
|
Ierosinu Integrācijas ministrijai vai kas nu mums tur tagad ar tām štellēm nodarbojas un apgūst integrācijas eironaudu ieviest Merķeļa balvu Labajiem Cittautiešiem. (pusjoks; idejai ir arī negatīvā puse) |
|
|