|
Nov. 9th, 2011|05:54 pm |
|
Pirms pāris naktīm gulētejot kaut kā saruna aizgāja par laikapstākļiem un Latviju, parasti es par Latviju tā nostaļģiski smuki izsakos - kā jau par Laimīgo Zemi (nu, tur, ja maijs, tad viss plaukst, zied, smaržo utt), bet šoreiz ir novembris, un es vīram spilgti iztēloju dzīvi Rīgā novembrī - aukstumu, tumsu, kam nav ne gala, ne malas, vējus, aukstos lietus, slapjdraņķus un slapjo sniegšļurputru uz ielām, mūžam slapjās salstošās kājas, un vēlreiz auksto tumsu, kam nav ne gala, ne malas, skumjas, nespēku un vājumu, tā it kā reizi gadā latvieši tiek aizsūtīti komandējumā uz Aīda valstību, tikai Aīda valstībā diez vai ir tik auksts. Tagad lasu Cibas lēdiju un pat daža laba bruņenieka masveida gaudas un vaimanas par novembri, atceros to visu un domāju, ka ir tomēr labi, ka man tas murgs nav jāpiedzīvo. Tiesa, nav jāpiedzīvo arī smukais maijs un daudzi citi smuki mēneši. |
|