|
Mar. 13th, 2008|12:35 pm |
Domāju, ir zināmas nianses, kas prostitūciju šķir no citiem "godājamiem" amatiem. Tu, piemēram, vari jebkuram cilvēkam palīdzēt kaut ko iztulkot vai uzrakstīt kādu tekstu vai izrēķināt kādu uzdevumu... bet tāpat vien taču neatdosies pirmajam pretimnācējam tikai tāpēc, ka viņš paprasījis? Ir taču kaut kādas īpašas pazīmes, kas seksuālo dzīvi mūsu apziņā nodala no citiem fiziskiem un emocionāliem procesiem (kopā ar daudziem var ēst, smieties, dejot, lasīt grāmatas, bet parasti tikai ar vienu - mīlēties?)
Atzīstu, ka šī atšķirība laika gaitā ir pārlieku iedzīta aizliegumos un aizspriedumos, galvenokārt reliģisku (bet patiesībā jau - ekonomisku, ibo monogāma laulība vispār ir ekonomiska rakstura veidojums) dogmu iespaidā. Līdz ar to pilnībā atbalstu prostitūcijas legalizāciju, ieviešot tai tos pašus nosacījumus, ko jebkurai profesijai - arodbiedrības, sociālās garantijas, veselības pārbaudes u.tml. Tā kā vairums prostitūtu diez vai dara to aiz vieglas dzīves, tad legalizācija un no tās izrietošās garantijas varētu būt labs atspaids, tai skaitā morāli. Šaubos, vai liels procents šai arodā strādājošo atbilst tiem pat mazliet apskaužamajiem tēliem, kas jau vairāk tuvojas kurtizānes statusam, proti, dārga, labi kopta, var izvēlēties klientus... drīzāk vairums ir Čaka ielas noplukušais kontingents. |
|