| |
[Jun. 10th, 2005|07:21 pm] |
Es mīlu Akselonu piektdienas vakaros.
Kad tur savācas apkārtnes bijušais un esošais proletariāts (kas to būtu domājis, ka Rīgas centrā proživajet proletariāts), un gaisotne ir tāda pieklusināti priecīgi murdīga. Un Bufetniece - nu īstena Bufetniece - kupla, bet ne resna, drusku ļumīga, tomēr nezaudējusi tvirtumu, mammīga, bet ne muterīga, un vēl dikti laipnīga un runīga, tomēr tik pašapzinīga - nu īstena namamāte, kas ar prieku salej mēriņus visiem tiem dzērājiem nospeķotajos praķīšos.
Šovakar mani tur sabiedēja viens laikam-celtnieks. Jaunais proletārietis. Nāca man pretī un pēkšņi teica skaļi haah un spēji tā kā sakutināja mani. Labi, ka jau biju ielikusi somā savus divus gaišos. Bufetniecei vienmēr refridžeratorā ir divi gaišie.
Reizēm gan piektdienas vakaros Aksītī ir apgrūtināta iekļūšana. Jo uz lievenīša izplājies kāds amebiozs pilsonis.
Bet vakar Aksī visu dienu nebija elektrības. Pārdevēja ar roku rakstīja stingrās uzskaites čekus, bet služebnajā blakus tālrunim romantiski līpinājās svecīte. Piena, gaļas un zivju produktiem gan patika. Saldējumam arī. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}