scriba librarius

sirdņas sindroms
16.9.13 17:11
tā, tā, man viss ir skaidrs, jo es tikko nošķaudījos.
jau priekšpusdienā iekšējās balss nīgrais tonis šķita savādi pazīstams un dzirdēts/lasīts. tad vate pamazām pārņēma galvu, miklums degunu, bet tikko pirmais šķaudiens nesa atklāsmi: tai pašā iekšbalss tonī rakstīja sirdna, kad viņam bija šķaudāmais periods.
ak dakter, kas tagad būs?! vai man būs jāšķauda ilgi?
0 raksta ir doma

16.9.13 14:14
lai dieviņš nogrābstās. tikko saņēmu spamu ar tekstu: "Skatīt visus izskatu veidus!" kas tas ir par sūdu, ko viņi lieto? iekšķīgi vai ārīgi?
[vispār es te mēģinu novirzīt niknumu, ko radījis viskascits (es pats, es pats!). rrrrrr.]
0 raksta ir doma

15.9.13 15:04
ērmoti darbojas skaņu atmiņa, pēkšņi šodien uznirst virspusē rumāņu meldiņš, kas dzirdēts šīgada 6. jūlijā. un pārmaiņus skan gan oriģinālais Marijas Tenases variants, gan viņai (kā tai 6. jūlijā) piespēlē Balanescu Quartet, šādi, tikai dzīvāk, kā jau koncertā, ne diskā.
0 raksta ir doma

9.9.13 23:31
vispār man arī ir mazmazītiņa pēcceļojuma, ēēēē, ne ta skumja, ne ta laiknobīde, ne ta nezinkas.
bet bija labi. jā. lai dzīvo gastrokultūrtūrisms! laikam tagad atkal vajadzēs drusku pastrādāt. (bažīgi drebelīgā balsī, metot piesardzīgus skatus izdevēju un konta virzienā.)

( ... tālāk ... )
3 raksta ir doma

9.9.13 22:59
paldiesi CD, visu mazo dzīvnieciņu aizstāvim un citiem dižajiem spēkiem!
mēs varen labi uzdzīvojām un padzīvojām. paraksts.
0 raksta ir doma

27.8.13 09:47
iedomājieties, interneta plašumos ir vietas, kur sistēma pieļauj domu, ka mums ar kalevalu varētu būt tituls un fon priekšā. nopērc tādā vietā koncertbiļetītes un pēc tam jūties nevis vienkārši viegli paģirains lemurs, bet tāds, kurš, sistēmasprāt, vismaz teorētiski varētu būt Lemurs fon Sadzērājies.
2 raksta ir doma

pēks pēks esmu mazais pīlēns pēks
25.8.13 20:42
jau stundas trīs nevaru atsildīt kāju pirkstus. spītīgi pretojos ziemas variantam - vilnas zeķes un/vai sega. pēc skriešanas tomēr saņēmos un iemetos ledusupē. sīklemuru drošības pēc paņēmu līdzi: ja gadienā es sasaltu un nogrimtu, būtu kas izķeksē, pārstiepj mājā un norok zem upeņkrūma. tā sīklemurs džemperī&co sēdēja uz laipas, bet es pa seklo ledusūdeni tik laidu šurpu turpu, šurpu turpu, nebalsī dziedot "pēks, pēks, esmu mazais pīlēns Pēks, man ir sava dziesma pēks, pēks, pēks." ja pēcskrējiena peldi apvieno ar brēkāšanu nebalsī, tā ievelkas, un rezultātā pirkstus kā nevar, tā nevar atsildīt.
starp citu, vai kāds nezina, kur varētu atrast dziesmiņu par pīlēnu, ko padomju bērni septiņdesmitajos gados dziedāja pirmajā vai otrajā klasē (proti, tā bija vai nu pirmās vai otrās klases mūzikas grāmatā). baiss, bet pielipīgs gabals. neko vairāk par šīm divām rindām nekādi nevaru atcerēties.
4 raksta ir doma

23.8.13 19:19
mīļais CD,
dziļā pazemībā lūdzu: palīdzi man arī šoreiz. es gan pūlos gan šā, gan tā, taču netieku uz priekšu. baidos, ka tā arī nosmakšu, nepadarītos darbos iestrēgusi. jūtu, ka bez brīnuma un tavas palīdzības nekas par labu nevērtīsies.
cerībā un paļāvībā
lemurs
4 raksta ir doma

tīša antireklāma? saņēmēja - dura?
23.8.13 11:54
vai es esmu vienīgā vecā dura, kas, saņēmusi šādu reklāmas tekstu:

"Augusts man vienmēr dikti īpašs mēnesis. Asociējas ar kādu jaunu sākumu. Tagad man prieks par vasaras bagātīgajām smaržām un krāsām, kas notvertas jaunajās Ziemeļu augu ziepēs. Gabaliņu no šī piedzīvojuma labprāt arī Tev uzdāvinu. Kā arī nu jau gads apritējis TIME MIRACLE pretnovecošanās līnijai, kurai par godu arī īpašs piedāvājums. Iepazīsties – pielikumā!"

nolemj drošības pēc kādu laiku Madarā neiegriezties, jo, kas zina, varbūt viņu kosmētika piepeši ir kļuvusi tikpat draņķīga kā reklāmvēstulīšu valoda un stils?
13 raksta ir doma

MAS par ežiem
19.8.13 13:30
viena no spilgtākajām un nozīmīgākajām lemura agro dzīves gadu bildēm ir saistīta ar ezīti. gāja mazais lemurs uz skolu. vai arī no skolas. saulains, jauks un rudenīgs. pa ceļam uz skolu jāšķērso Rīgas-Liepājas šoseja. un šosejas malā, rudenīgajā zālītē guļ plakans ezītis. un tad mazais lemurs, kam rokā nez kāpēc ir gadījies miets (tad jau laikam lemuriņš tomēr gāja uz skolu un ar mieta zobenu pa ceļam kapāja pūķiem galvas?), ar šo mietu plakano ezīti apvērš otrādi. un viss ezītis no iekšpuses ir kustīga ņudzoša masa. tādu iedzelteni brūnganu, atsperīgu tārpu masa. vot.

tāpēc nav brīnums, ka, izaudzis liels, lemurs ar sevišķu prieku tulko barokālus gavēņa laika sprediķus, ( tādus, kā šis jaukais gabaliņš )
4 raksta ir doma

9.8.13 00:30
aptuveni seši/septiņi miljoni vecu līķu vienā priekšpusdienā, tas ir daudz. (te, patinot stipri uz leju, var redzēt gluži izteiksmīgas tās vietas bildes (bet īstenībā tur nav tik gaišs). pēc tam tāda sajūta, ka visu - arī plaušas no iekšpuses utml. - klāj plāna līķputekļu kārtiņa.
toties saulrietā braucām ar vella ratu. pēdējoreiz laikam ko tādu esmu darījusi pirms gadiem ~25/30, tikai ar daudz, daudz mazāku un bez iespējas spiegļāt par to, kā spīdeklis, pie apvāršņa liels un sarkans, ievietojas precīzi La Defense arkā, bet tā pēdējie stari visu pārklāj ar tādu maigu rozā mērcīti, ak.
3 raksta ir doma

esmu agresīvs un mizantropisks snobs?
8.8.13 01:01
un vēl šis laikam būs pirmais ceļojums, no kura ne man, ne bērniņam (gandrīz) nemaz nebūs fotogrāfiju. sākumā likās, nevar pafočēt, jo ir drausmīgi karsts, bet tad sapratu, tā ir atgrūšanās/alerģiska reakcija no visiem tiem simtiem tūkstošiem galvenokārt mazu un viegli iedzeltenu cilvēciņu, kas (nenogriezuši saviem fočējamajiem aparātiem skaņu) bildē visu, ko redz. bildē cits citu un paši sevi (sic!) aizstājušies priekšā katrai gleznai, kura ceļvedī iezīmēta kā gana ievērojama. nava manī mīlas uz cilvēci, nava, bet to cilvēces daļu, kas nostellē savus tuklos bērneļus (āāā, šie ar tuklajiem bērniem gan lielākoties runā krieviski, amerikāniski un, dievamžēl, itāliski) priekšā kādam van Eikam vai Dīreram un dragā ar zibspuldzēm, āāā, es neteikšu labāk, ko es viņiem un viņu fotorīkiem labprāt nodarītu. bļaķ, ejiet bildēties pie Pusēna! pie Kurbē bildējieties, bet nelieniet ar saviem fotorīkiem zālēs, kur stāv mans Memlings un Rogīrs van der Veidens!
bet tad atkal es bērniņam skaidroju, ka ellē noteikti daudz sāpīgāk darīs mums, kas viņus nīstam un nicinām, nekā viņiem, kas baznīcā saņem dūrē gulošā marmora Kristus kājas īkšķi un lepni pozē draudziņa fotokamerai. fak, ellei neticu, bet šitais riebums pret cilvēkiem ir apgrēcība tik un tā.
2 raksta ir doma

L'un portait sa cuirasse mironton, mironton, mirontaine...
8.8.13 00:34
šodien redzējām ~~Jāņa Kristītāja galvaskausu astoņu gadu vecumā, divpadsmit gadu vecumā un piecpadsmit gadu vecumā~~ trīsstūreni, kas Napaļonam bijusi galvā Austerlicas kaujā, trīsstūreni, kas Napaļonam bijusi galvā Vaterlo kaujā, trīsstūreni, ko Napaļons diendienā valkāja Svētās Helēnas salā, nu kaut kā tā, diesgodvārds, tās N. trīsstūrenes bija daudzas, kožu saēstas, un viena patiesi, patiesi bija tieši tā, ar kuru viņš skumji esot klīdis pa Helēnas salu. lasīju gan iepriekš brīdinošo tekstu, ka šejienes Kara muzejs ir bagātākais pasaulē, tomēr nevarēju iedomāties, ka bruņu, zobenu, āvu, arbaletu, arkebūzu, muskešu, rata pistoļu utt. var būt TIK daudz. neiedomājami. vot. brīžiem pat bija žēl, ka neesmu vecis, kas varētu stāvēt pie tiem kirasu simtiem um krama vai rata atslēgu tūkstošiem un kaifot par visām tām detaļām, cērtot zivi.
2 raksta ir doma

5.8.13 23:43
āāā, viens no lieliskākajiem brīžiem: jau pirmajā dienā nejauši iekāpām metro pašā, pašā priekšā, un tad bērnīš izbrīnīts atklāja, ka vadītāja nav, nemaz nav, toties ir stikls un ērts rokturis, lai varētu justies kā šis neesošais vadītājs, un tad mēs braucām, uh, kā braucām pa tiem tuneļiem, zin, īsti goblinu bankas tuneļi, gringoti, ja, tā viņu sauca? kad sēž dziļāk vilcienā, tad jau tikai uguniņas gar logiem zibšķinās, bet tur priekšā uhh, tik tālu var redzēt un tie līkumi, un pretī nākošie vilcieni un stacijas, kas spīd pa gabalu, vienvārdsakot rekomendēju: pavizinieties ar metro, stāvot/sēžot pie stiklotā priekšloga.
1 raksta ir doma

parīze
5.8.13 23:31
nonākot kādā kondicionētā telpā, ik pa laikam iespaidus domās kondensēju glītos cibas formāta teikumos ar nelielu aroniju sulas piešprici, bet kamēr atkal pa to trīsdesmit un plus temperatūru cauri visam ņiguņegu un citiem iespaidiem aizkuļos līdz tam kondicionētajam gaisam, kur stāv arī dators, viss izvējojas, izsvīst, aiztek dušā, nezinu. katrā ziņā, pirmo satieku ledusskapi ar rozē pudeli un tikai pēc tam datoru, un tad jau nekas vairs nav gana svarīgs vai pietiekami aronisks, vot tā mums te iet.
0 raksta ir doma

Vecākus pukstus Jaunākus pukstus