- 26.4.09 17:25
- Priekšpēdējā pilnā diena uz šīs salas. Galvenais, tagad neļauties izmisumam vai alkatībai. Tā vien gribas visu reizē raut, raut iekšā, skriet, skriet, raut iekšā. Bet nomierinies, elpo lēnām, esi lēnām. Lēnām. Tagad atelsies pēc kājām pastaigas (manas pūkpīles trešo reizi šī mēneša laikā jūrā pie pašiem pilsētas mūriem, bet šodienas saulē viņu ouuu neizklausās trāģisks; tuvējā magnolija uzziedējusi reizē tik plīvuraina un pūkaina; bērzs pie bīskapa pils pavisam zaļš; rozā ķirsis aiz melni darvota žoga pie tikpat melni darvotas mājeles); atelsties, apēst taustāmāku barību, pastrādāt un tad mīties uz kārtējo zemesragu skatīties saulrietu. Atkarība no cukura saulrietiem; ja katru vakaru saule iet jūrā aiz loga, komplektā ar visādiem kuģiem, torņiem un putniem, tad, lai pastiprinātu izjūtas vēl un vēl, ir jādodas vērot to pašu nogrimšanu no citām vietām: no saknes jūras malā, no tās klints, vai no šitās).
Tā ir gana augsta klints, kadiķiem noaugusi, bet lejā ir egļu mežs (tās redzamās ir lielu egļu galotnes, nevis mazas eglītes). Un tālāk ir paliene, dabas liegums, kur ņemas un perē putni.
Bet, ja acs ir ļoti laba un izbīdāma, tad var saredzēt, ka punktiņi tālumā aiz putnu pļavām ir mājeles.
Ļoti laba klints sēdēšanai.
- 1 rakstair doma
- 26.4.09 18:19
-
Horošo siģim, lemurčik!
Gaidām atpakaļ.
Pie mums ar blīkšķi iegāzies pavasaris, varētu pat teikt, vasara. Šodien nogājām dažus kiļus gar jūras malu, un mani jau piemeklējis somugra kaujas iedegums, proti, padsavienības karoga krāsas deguns, piere un vaigu gali, un, tā kā vakar nopirku milzīgas saulesbrilles, to visu efektīgi izdaiļo balti ierāmētas acis. - Atbildēt