scriba librarius

7.4.08 02:20
Vispirms es gribēju pavērst pirkstu pret ikvienu cibiņu un uzpūtīgi noprasīt: vai tu dillītes iesēji? un redīsus? un tad teikt: ha! tādā tonī, lai ikvienam būtu skaidrs, ka esmu iesējis divu šķirņu redīsus un vēl salātus arī; bet tā būtu necieņa pret tiem, kam nav dārza un nav pat saulainas palodzes.
Pēc tam, nē, vēl pirms tam, es gribēju ātri, ātri bērt visu sīko upmalā un mežā uzziedējušo puķīšu nosaukumus un aprakstus tik jūsmīgā tonī, ka teju katram būtu skaidrs, kāda laimība ir lasīt trīs krāsu vizbulītes un vēl visādus smaržīgus sīklakstus, kad dudinās pirmais pērkons, melnie mākoņi nāk virsū, putni par spīti dzied vēl skaļāk, viss iesmaržojas vēl smeldzīgāk, un drēbes ir jau slapjas, bet tad sapratu, ka nemācētu uzrakstīt neko, kur pietiekami skaidri būtu redzama gan upes brūnā, gan pērnās zāles dzeltenīgā, gan mazo gārseņu piesātināti zaļā, gan debesu pelēkā krāsa, un vēl tā, lai varētu pamanīt arī sīkos krāsainos punktus.
Bet pēc tam es sapratu, ka labāk atkal ielikt vienu Kronberga dzejoli, ko pašam pārlasīt vēl un vēl.

Plaukstoši koki pil no debesīm
No zemes laužas balti un melni taustiņi

Klavieres kuras neviens nespēlē. Toņi skan tāpat
Tiem ir spārni tie aizlido -

Bet Vilks Vienacis domā savā somā:
"kā skanēšu es kad pavasaris mani spēlēs kā klavieres?"

Balti bet ne tikai balti
Melni bet ne tikai melni

No kokiem pil debess
un no taustiņiem izlaužas zeme
0 raksta ir doma