- Žofrē Ridela un Kretjēna de Truā aizstāvībai
- 2.4.08 23:20
- Ar šo paziņoju, ka viņi abi bija izcili dzejnieki, ar kuru slavu nevar un nemūžam nevarēs mēroties neviens latviešu literāts.
Droši vien nepierasti zilo debesu un strazdu dziesmu izraisītā dulluma iespaidā piepeši gribas mesties aizstāvēt dzejnieku un komponistu, kas miris jau pirms 860 gadiem. Mesties aizstāvēt ar domu, ka gan jau vismaz pāris Rīgas laika lasītāju izlasīs arī šo.
Tātad iekš pēdējā RL ir visiem zināmā cibiņa P. Bankovska raksts par seksu latviešu literatūrā. Un tur pieminēts Žofrē Ridels, kurš „sacerējis daudzas dziesmas ar tīri ciešamām meldijām, bet viduvējiem vārdiem”, turklāt kā atsauce norādīts U. Eko redakcijā izdotās „Skaistuma vēstures” angļu tulkojums, radot iespaidu (vismaz pavasara sakairinātiem lemuriem), ka pats U. Eko nicīgi izteicies par šo dzejnieku.
Tas nav tiesa. Šie nicīgie vārdi Eko grāmatā ir atrodami kā fragments no anonīma 13. gs. autora sacerējuma. Un turpat blakus ir izlasāmi trīs visai gari Ridela dzejoļi/dziesmas, un Ridelam veltīta teju vesela nodaļa. Eko savulaik Ridela tekstus piedēvēja kādam savam personāžam romānā „Bodolīno”, kura latviešu izdevumā daži slavenākie Ridela teksti lasāmi K.Vērdiņa atdzejojumā. Piemēram, tā:
Pie tevis domas tālu klīst,
par tevi domājot sāp sirds,
un zāles nerod mana dvēsle dziedošā,
tā vēlas sekot tev līdz galam
un tavā siltā patvērumā krist,
ak, mana tālā, ziedošā...
ak, mana draudzene, kas nezināma man.
Vai atkal tā:
Es saku lūgšanā, ka priecīgs būšu
pie Dieva mīlestības tvēries tālumā.
Ja viņa vēlēs, es tur mieru gūšu
pie tās, lai arī viņa tālumā.
Un manās dziesmās skanēs maigas, smalkas jūtas,
ja varēšu es viņai līdzās būt.
Sirds ar saldmi dziesmā piepildās.
Varbūt mūsdienās viņa tēli – tālā mīļotā, ziedoša vilkābeles, burzguļojoši strauti, lakstīgalas dziesmas utt. – šķiet naivi, bet grūti iedomāties citu, kas tikpat spēcīgi būtu ietekmējis tālāko dzejas attīstību Eiropā.
Skaidrs, ka lecos pa tukšo, bet ir tik skumji, ka zemē, kur par provansiešu dzeju kaut ko zina vien retais, bet drukāts un tulkots no tās netiek faktiski nekas, Ridela tēls parādās kā, hmm, netalantīgs muļķis no viduslaiku leģendas.
Vēl bēdīgāks liktenis RL lappusēs piemeklējis Kretjēnu de Truā. Iekš RL rakstīts: trubadūrs „Trojas Kristietis”. Tieši tā, ar visām pēdiņām. Skaidrs, ka Paula raksts ir pavisam par ko citu, taču tik un tā Kretjēns de Truā šādu nicīgu apiešanos (jo kā gan citādi var nosaukt personas vārda greizu iztulkošanu?) nav pelnījis. Pat ja viņš nebūtu dižākais 12. gs. franču dzejnieks, dižākais franču viduslaiku romānists un vispār franču romāna tēvs, sasodīts!
Šeku, viņa tekstu korpuss:
http://www.atilf.fr/dect/
Tā, tvaiks nolaists. Aizveros. - 5 rakstair doma
- 3.4.08 03:02
-
bravo!!!
- Atbildēt
- 3.4.08 06:31
-
Ēēē, es nemaz negribu kasīties.
Bet tik un tā te nu es stāvu, jo citādi nevaru. - Atbildēt
- 5.4.08 00:15
-
Erzaceņģelis
Nu kā var apšaubīt pašu RL. Pasaki vēl, ka nerij visādus ķēmus restorānos un nebrauc ar vecu, izrūsējušu riteni un visādi citādi neesi īsts latviešu inteliģents vidējais, kh.
- Atbildēt
- 6.4.08 20:24
-
Paga, paga, vai tad inteliģenta (arī vidējā) pazīme nebija: vienmēr visu apšaubīt? Vai tā bija intelektuāļa pazīme? Vai pat pienākums?
Eh, neatceros, tātad neesmu ne viens, ne otrs. - Atbildēt
- 30.3.16 21:55
-
Kas tik viss nav noticis!
- Atbildēt