Krāšņi.

Sebastiāno Paoli (1684-1751), Gavēņa sprediķi.

Viņš prot panākt vēlēšanos domāt par visa esošā nīcīgumu, o, jā.

Kad mēģināju šo palasīt priekšā mātei, viņa aizskrēja dzert sirdszāles.

Es itin labprāt izlasītu to visā pilnībā.

Pilnībā var meklēt kādās svešzemju bibliotēkās. Man ir tikai citāts, nedaudz garāks par šo. Un daudz radniecīgu citātu no citiem tekstiem.

Būs jāpameklē.

Maybe it is just the sick me, bet nekādi nesaprotu (vispāri jau saprotu, bet man tas šķiet gaužām dīvaini), kur gan tur iemesls meklēt sirds drapes.

Cilvēks ap septiņdesmit, kas nav īpaši izkopis attieksmi pret mirstīgumu un miesas trūdēšanu, to uztver saasinātāk. Un personīgāk.

Ak. Nu, tad tas, patiesi, ir saprotami.

kamōn, tie ir tumšie viduslaiki. Mūsdienās tārpi cilvēka ķermenī nespēj izdzīvot.

Ar ko īpašu gan "tumšo" (šis vārds manī vienmēr izraisa smīnu, kad dzirdu to saistībā ar kādu laika periodu) viduslaiku cilvēka līķis atšķirtos no mūsdienu nelaiķa?

par tumsību - tas laikam bija laika periods no Romas impērijas brukšanas līdz kādam 1000. gadam. Tumšs pārsvarā no mūsdienu viedokļa, jo esot pamaz visādu rakstisku liecību no tiem laikiem, cilvēki uz brīdi bija pazaudējuši tieksmi visu pierakstīt.

Abet mūsdienās mēs ēdam daudz visādu konservantu, aiz kam arī iekonservējamies, un tārpi un kodes mūs nemaitā.

Jā, agrīnie viduslaiki. Principā - kāds gan tur brīnums; lasīt- un rakstītprasme, protams, nekur nebija pazudusi, taču pārcēlusies gandrīz tikai aiz klosteru mūriem.

Nekas, nekas. Konservanti vai nē, tārpiņi un vabolītes beigu galā ar mums tik un tā tiks galā.