scriba librarius

Tas pats Zolā Veseļa tulkojumā
29.11.07 02:22
„Augsme te bija milzīga, krāšņa, vareni nekopta, pilna nejaušību, kas izplatīja briesmonīgus augus, kas nepazina ne lāpstu, ne dārznieka lejkannu.
[..] Lejā krūmrožu rindas likās sargājam ieeju ar sarkanu, dzeltenu, violetu, baltu ziedu zediņiem, un to kāti grima milzīgās bronzaini zaļās nātrās, kas mierīgi izsvīda laukā sava nāvekļa dedzekli. Tad tur bija brīnumaina trauksme, skriešana uz augšu dažos lēcienos: jasmīni savu maigo ziedu zvaigznēs; glicīnijas ar maigu mežģīņu lapām; biezi vīteņi kā izgriezti no lakota skārda; lokanas kazlapas ar bāli kodaļainām atvasēm apsijātas; iemīlējušies, baltām smailēm apgādāti staipekņi, kas izstiepj rokas. Un vēl citi trauslāki augi savijās ar še minētiem, sakļāvās vairāk, iepina tos smaržojošā slazdā. Kapucīnu puķes ar zaļganām un kailām miesām atvēra zeltsarkanas mutes. Spānijas pupas, stipras kā smalki diegi, šur tur zibināja savu dzīvo dzirksteļu ugunsgrēku. Vīķi izplēta savu lapu pārcirsto sirdi, zvanīja savu zvārguļu tūkstošiem klusu izmeklētu krāsu mūziku. No smaržu biezokņa, kā lidojumā palaisti tauriņi, puķes atkrokoja savus rūsganos spārnus, savus rožainos spārnus, gatavas pirmai vēja pūsmai ļaut sevi aiznest tālē. Zaļuma nebeidzamie ziedu lietus izstrāvotie mati, kuru sprogas plūda visur pāri malām, rāvās bezprātīgā čemurā, lika domāt par kādu milzeni jaunavu, kas tālumā nokritusi augšpēdu un atgāzusi galvu kaislības krampjos, varenu krēpju plūsmē, kas izpletās kā smaržīgs ezers. [..]

Kašķaini augi tur rādīja savas sēras. Magoņu gājieni stiepās kā dzīpars, izgarodami nāvi, atdarīdami smagos ziedus drudžainā spožumā. Traģiskas anemones stāvēja izmisušos pūļos ar novītušu krāsu, gluži zemainas, epidēmiskas dvašas appūstas. Ducijas driģenes slēja savus zilganos radziņus, kur dzīves noguruši kukaiņi nāca dzert pašnāvības indi. Naģenes savās lapās apraktas, apbedīja savus ziedus kā mirstošo zvaigžņu ķermeņus un izelpoja jau sava sabrukuma mēra dvašu. Un tur bija vēl citas skumjas: gaļīgās gundegas rūsaina metāla tumšajā krāsā; hiacintes un tuberozes izelpoja smacējošu tvanu un mira pašas savās smaržās. Bet pīslenes dominēja visur, vesela pīsleņu atauga, kas rādījās pussēras violeto un balto drānu, lāsmaina samta un vienkrāsaina samta drānu bagātīgā stingrībā. [..]
Sarkaniem ziediem bija apopleksisks izskats, kura pārmērīgie smiekli viņus uztrauca. Viņi sasniedza pa kreisi fuksiju lauku, lokanu vaļēju krūmu biezokni, kas viņus iepriecināja kā miljonu zvārguļiem apkārtas japāņu rotaļlietiņas. Tūdaļ viņi pārgāja lauku ar veroniku mēļajiem ķekariem, ģerāniju un pelargoniju laukus, pār kuriem likās skrejam degošas liesmu streijas, sarkani, sārti, balti nokvēlinātas ogles, ko vismazākā vēja pūsma bez mitas atdzīvināja.”

Un tā varētu vēl ilgi, jo puķu apraksts šai grāmatā stiepjas astoņu lappušu garumā.
0 raksta ir doma