scriba librarius

13.7.07 01:55
Dzīve ir tik pilna. Tā nekad nav bijis. Par ko man tā?
Reibinoši, labi, īsti. No esamības. No ceļošanas. No mūzikas. No dejošanas. No skaistiem un nepazīstamiem cilvēkiem.
Jau kuro reizi šogad gribējās/vajadzēja aurēt/kunkstēt/raudāt/klusēt no laimības, ko izraisa vien atrašanās īstajā vietā un laikā bez jebkādām saistībām un, pasargdies, attiecībām.
Trīs nodejotas diennaktis. Mans iekšējais ebrejs, kura esamību nojautu, bet nekad nebiju tik skaidri izjutusi, gavilēja, gavilēja. Stundām klecmera ritmos kājas cilājot. Tants in gartn Eyden. Tas nav tikai grupas nosaukums. Tās bija trīs dienas.
Un vēl gurnu šūpināšana ar maliešiem, un Tanzānijas deju orķestris, un tarantellas, un trakie fidelētāji, un smeldzīgie čoru, un miegā aizskalojošie irāņi (derviši virpuļo, virpuļo, bet de aizmieg, saritinājusies uz pilspagalma bruģa), un vēl... un vēl... ugunsrijēji, melleņu vīns, vursteļi ar sinepēm, homsa, Jākovs mani pasveicināja, bet Vagderass pasmaidīja, ah, uguņi, smiekli, ainu roks un melni spīdoši luiziānieši, izrādās, es varu izlekt/izspārdīt arī ko līdzīgu rokenrolam, nav ērtkas guļvietas par guļammaisu uz plikas grīdas, tarantellu spēlmaņi/iekšējā zirnekļa kāvēji saspēlējas ar trakiem ķeltiem un pietiekami dulliem bavāriešiem, dancātāju simti improvizē un nelaiž šos prom, jauc kopā valodas un soļus, un negrib izklīst, un ne brīdi nav jūtama agresija, nav nekādu baiļu vai sasprindzinājuma, blakus ir pārdesmit tūkstoši skaistu, vienkāršu, smaidīgu cilvēku.
Un es zinu, kur būšu nākamgad no 4. līdz 6. jūlijam: http://www.tff-rudolstadt.de/