Partija, par kuru balsoju es, ieguva trešo vietu. Arī labi. Pirmo reizi iet vēlēt bija vispār tāda īsa, bet aizraujoša pieredze. Sajutos bezmazvai pieaudzis.

Jā, pirmo reizi mani tā interesē vēlēšanas - laikam jau tomēr attiekme mainās, ja pats esi iesaistīts. Patika vakar palūkot Dombura&Strautmanes ņemšanos ap politiķiem un citiem zvēriem.

Viena no grūtajām nedēļām ir cauri, tagad atlikušas vēl tikai divas. Nākamā, tāpat kā šīs divas dienas, būs SAT un ext.essay nedēļa. Pēc tam kārta ekonomikas IA un ToK(toktok)am. Un tad jau brīvlaiks. Kārtīgs brīvlaiks, kurā gribu tikai atpūsties un pat nedomāt par kaut ko citu.

Galvenais jau ir tas, ka ar manu sirdsstāvokli tagad viss ir kārtībā, kas ļauj man darīties un ņemties vairāk nekā parasti.

Ļoti izbaudīju piektdienas vakaru/nakti Vecrīgā un Malibu. Piña Colada - ņamm, ņamm. Un arī kompānijā jutos kā zive ūdenī. Feini.

Tagad jāuzklabina eseja SAT Practice Test #2, un tad jau vēsturei kārta... un tad EE.. jā, šis laiks ir darbu pilns. Bet es nesūdzos.

Man viss ir labi.

Nobraukti ap 50 km pa Mežaparku, Juglu un līdz Plaušiņciemam. Izbaudīta diena, nogurums tagad gan tāds pietiekams. Un jā, tas mājupceļš no Langstiem pa tumsu arī bija ko vērts. Red Hot Chili Peppers un pedāļmīšana.

Saņēmu TOEFL Practice #2 rezultātus - esejas gandrīz perfektas TOEFLim, un vispār rezultāts - 109 pt - rada manī patiešām lielu, lielu prieku.

Kōknesi izlasīju vakar. Joprojām lāgā nevaru saprast, kā vērtēt. Vienu gan zinu noteikti - kaut kas pavisam nebijis latviešu literatūrā. Romāns (ja to tā vispār var nosaukt) ir amizants, izklaidējošs un pārsteidzošs gandrīz katrā rindkopā. Par to medaļa Pūrītim. Es būtu ļoti lepns, ja man izdotos vispār izdomāt uzrakstīt ko līdzīgu. Un otra medaļa par spēlēm ar vārdiem un to nozīmēm.

Rīt ir lielais salūts, būtu labi aiziet. Gribu pie mīļotās.

Līdz pirmdienai.

Jūtu, ka lejupvilnis ir beidzies, un tūliņ, tūliņ sāksies augšupkāpiens.

Esmu atkal priecīgs un savā parastajā garastāvoklī.

Starp citu, šodien sasniedzu odometra atzīmi 10 000. Jā, tikpat, cik ceturtā daļa no ekvatōra. Jūtos lepns.

P.s. Paldies Susei!!

Paldies Strodam par ļoti patīkamo pasāci. Būs, ko atcerēties.

Baltijas pērles otrā filma patiesi lielā mērā pārspēj pirmo. Anglija - Francija 1:0. Excuse moi.

Citādi galvā ir dzeloņstiepļu žogs un dzelzsbetona siena tam apakšā. Zinu, ka saule ārā spīd, bet redzēt neredzu. Pagaidām arī negribu. Jā, sirds sāp, bet šobrīd šķiet, tā ir labāk, nekā brītiņiem atkāpties tos dažus soļus atpakaļ un vērt durvis ar pieri. Vietā, kur to nav.

Nolīst, noslēpties, sagrābt darbu kaudzi un aprakties kā vecās lapās.

Kāpēc man būtu jādara pretējais?

Heh. Atpakaļ Rīgā. Atkal jau tā pē sajūta, kas saka negribu, negribu, negribuu.
Tomēr jāsamierinās ar faktu to ir, ka vasara teju, teju būs cauri, un mēs visi jau atkal drūzmēsimies un smaidīsim. Daži pa īstam, daži kā par nesmieklīgu anekdoti. Bet šis gads ir pēdējais.

Mana vasara ir bijusi kā melnādains sprinteris garām kājām. Vienīgais, kā to tagad var apskatīt, ir daži atmiņu mirkļi - gluži kā žurnālistu foto, kas noķertas ar pāris tūkstošus vērtām pārjutīgām kamerām.

Izdarīts, protams, nav tik daudz, kā biju apņēmies, bet tūlīt pēc šī pleķīša uzrakstīšanas ķeršos klāt. Strādāšu. Starp citu, ekonomiku Saulkrastos bija grūti piebeigt, kaut vai tikai tāpēc, ka angļu mēle ierūsējusi.

Toties manas acis ir uzmanīgi sekojušas bumbas lidojumam pāri tīklam un karstajām smiltīm, aizmiglojušās vēsajā ūdenī, vērojušas ceļu naktī pēc žilbinoši tālajām gaismām, priecājušās par mīļoto man līdzās, lasījušas igauniskus uzrakstus.

Visu vasaru esmu klusējis, šķiet, un neko neesmu rakstījis. Arī tagad jau grūši sokas. Ceru, ka tagad spēšu pamosties, un sāksies vilnis uz augšu. Ir jāuzraksta divi lieli testi jau pēc mēneša, kas lielā mērā noteiks manu nākotni četriem gadiem. Ir jāsacer vēl trīs esejas iespējami drīzākā laikā. Ir jāsakomponē domraksts. Es jau nesūdzos, tikai saucu savu darītgribu atpakaļ.

Vakar paņēmu rokās savu Yamahu. Traki laba sajūta. Ceru, ka iznāks varbūt šogad ko grupai līdzīgu saveidot. Aizmigt gan nevarēju tik drīz - daudz domu par to, kur būšu tieši pēc gada. Ikreiz, iedomājoties, ka varētu būt okeānam otrā pusē, pārskrien tādas kā skudriņas. Tā, kā šorīt, lasot veco USAP biedru dienenes dr.lv. Ir arī mazliet bail. Pagaidām labāk par to nerunāt, un droši vien ir vērts arī izdomāt plānu bē, ja nu kas.


Kur ir tas Bobis? Kavē, maita.


P.s. Mans sapnis vēl joprojām ir kļūt par radošu cilvēku un ko vērtīgu sacerēt.

Lola rennt ir viens sasodīti labs gabals. Sen neviena filma mani nebija tik cieši turējusi pie ekrāna nervu saspringumā. Paldies, Tomas!

Mana gandrīzvasara turpinās un ir skaista. Gandrīz tāpēc, ka jāstrādā un līdz ar to jābūt Rīgā. Vasara tāpēc, ka nupat esmu atgriezies no Saulkrastiem, pēc 4 brīvdienām. Atgriezies no Lielās Mājas Tīrīšanas (12.oo - 20.oo), zaļas zāles, plikām kājām, jūras vēsā ūdens, karstuma un saules, kas viegli apcep. Atgriezies ar mašīnu - otrais lielais brauciens vienam pašam.

Rīgā sasodīti karsti. Saulkrastos daudz labāk. Izkāpjot no vilciena jau var just, ka gaiss smaržo. Vakar un aizvakar pie jūras pietika pat tikai pasēdēt. Viļņi šļakstījās, saule lēnām nosarka, un mēs jutāmies labi.

Nu ja. Pastkastītē atradu info no Colgate University, ko biju pasūtījis jau jūnija sākumā. Vispār - biju gaidījis vēlāk, un nu jācer, ka nāks un nāks līdzīgas lielās vēstules. Bet vispār tā bija ziņa, ka kaut kas jāsāk darīt SAT sakarā - it kā vajadzētu šaut prom, taču darbi nekur nepazudīs, savukārt augusts man rezervēts mīļajai. Būs jāpabeidz strādāt, lai varu vismaz pieķerties tām šuces lietām un aizvilkt tās līdzi uz Saulkrastiem, gan jau kāda lietaina diena jūlijā būs. Laiks skrien sasodīti ātri, un no vienas puses - tas ir labi, no otras - nu nemaz.

Pleci mazliet sūrst. Jāņi arī tuvojas kā ātrvilciens, i nepaspēsi apgriezties, kad pilla māja viesu būs. Man ir milzīgs gandarījums un prieks par to, ka man nav pārāk jānopūlas ar savu vismīļāko svētku organizēšanu - man tam nemaz nebūtu laika. Paldies mīļotajai. Es ļoti gaidu Jāņus, visam tam, kas iecerēts un izdarīts, jāizdodas lieliski. Vai vismaz labi. Tā, lai ir, ko atcerēties, Saulkrastos vēl nav jāņots lielā draugu pulkā. Savukārt tieši to es vēlos.

Es ceru, ka man izdosies nokārtot attiecības ar Rīgu, lai varu aizmukt vismaz uz nedēļām trim. Tad jau mīļā būs atpakaļ, un mēs brauksim uz Tallinu.

Šodien pirmā darba diena. Palūkāsim, palūkāsim.

Cinevillā ir lieliska gaisotne.
Mūsu kompānija vēl labāka.
Pirmo reizi pats braucu ar mašīnu.
Un viss ir fantastiski labi.

P.s. foča, lūdzu, mosties.

Esmu mājās pēc dienas pārtraukuma. He. Un jūtos vienkārši brīnišķīgi. Jā, bija viss kas, bet tagad - ieslīgt zaļajā zemeņu tējā un cepumos.

Šodien atradām skaistāko Rīgas ielu. Vēja iela, nekad to nebiju redzējis. Pāris soļu, un nonāc kaut kad trīsdesmitajos, ejot pa nelīdzeno apaļakmeņu bruģi, skatoties uz koka mājiņām un milzīgajiem, vecajiem ceriņu krūmiem, kas tur zied. Iemet aci kādā pagalmā - tur šķūnīši, zāle līdz potītēm un liela, liela liepa. Nespēju nenopriecāties. Arī par pašķībajām kādas nolupušas mājiņas durvīm, arī par logiem, kuru palodze ir ietve. Un prieks par atjaunotajām koka mājām, koši brūnām. Es saprotu, kāpēc Čakam tik ļoti patika Pārdaugava.

Un tad jau vēl rītdiena, kuru arī gaidu. Jūtu, ka būs forši. Parīt uz skolu gan, bet aizparīt, visticamāk, gaidāmas manas ugunskristības uz ceļa. Slampe, mēs jau nākam. Es jau nevaru nociesties, lai arī ir satraukums par to, kā būs.

Ai... Izdvešu skaistu nopūtu. Zviedri šobrīd vinnē kanādiešus, es dzeru jau minēto lielisko tēju, tūlīt aplūkošu vēl vienu mācību iestādi. Es jūtos laimīgs.

Ha! Es dziedāju skolas "Dziesmu duelī"! Reti foršs pasākums, kad dziedi kopā pat ar skolotājām vienā komandā, kopā ar visu publiku, kas aktīvi sit plaukstas līdzi. Latvieši tomēr ir dziedātāju tauta.

Un, nejūtot vēsumu, kas laikam pēkšņi uznācis, izbaudīju arī pasākuma turpinājumu kopā ar mīļoto. Dievinu jokoties un dievinu, ka viņa smejas. La vie est tres belle. Oui.

P.s. Ķeksīti pie "tres" neieliku speciāli.

Mani plāni sabruka kā dambis. Esmu vīlies par to, ka mēģis nenotika, es to biju gaidījis. Pēdējā brīdī atmesta ziņa ir kas tāds, ko īsti nevelos komentēt. Neesmu drošs arī par to, kad tad nākamreiz varēs sarosīties. Galīga negribība, manuprāt, valda ap jaunizcepto ideju par grupu.
No mācīšanas ar' nekas neiznāca, tur skāde gan mazāka, un viss ir pieņemams.

Esmu izracies cauri jau līdz "M" burtam universitāšu/koledžu sarakstā, acis jau nogust no mājaslapu pētīšanas. Šodienai pietiks.

Un tomēr - lai arī vakars bija vētrains, tagad jūtos kā skaistā, saulainā pļavā, tādā pašā, kāda aiz loga pāri mazajai ieliņai. Mazliet pielijusi un saulē mirguļo. Lielu paldies mana mīļā pelnījusi.

Ienirstu zaļajā tējā un Remarka "Im Westen nichts Neues".

Tātad - pirmais mēģis. He. Ausis ciet un rīkle sausa. Bet labi. Pilnībā novērtēju to, cik labi skan giča. Veiksmīgs pirkums, tāpat kā jaunais čehols, kuru šodien sašuvu. Tiktāl.

Skan mums labi. Būs klavieres/sintis īsts, būs mazāk problēmu ar miķi, būs viss ok. Jo bungas jau ir. Jā, es tā uzskatu, ka ilgi nebūs jāgaida uz bungām, jo mūsu lēdijai pie bungām ir potenciāls.

Man jāiemācās pievaldīt sevi un nesprukt ārā no sava lauciņa, jo rādās, ka mūsu inviduālistu grupā (paradokss, jā, gan) jau tagad katrs sāk bīdīties uz savu pusi, nevis visi par vienu un viens par visiem, kā bija sākumā. Vai mani biedri man piekritīs šajā ziņā, nezinu. Bet es sev mēģināšu iegalvot - ja giča, tad giča. Dziedāšana pagaidīs. Un klavieres ar'. Es ceru vismaz. Citādi vietumis sanāk nelabi, un tas nav tikai šajā mēģī.

Tagad tik pie progresa jādodas. Lai pirksti zibēt zib.

Lieliska pavasara diena!

Ir banāni augstu mums gaisā, nav viegli dabūt tos lejā.
Dod banānu, dod banānu!




(teksts no HubbaBubba TV reklāmas)

Šodien ir Pirmā Plate #3. Neesmu tur, un trakākais, ka negribu ar'. Tīri pašsajūtas dēļ. Nav spēka.
Protams, rītdien autoskolas braukšanas eksim ar' jāsavācas. Šodien nobraucu tik švaki kā sen nebiju braucis. Nolāpīts. Un vispār tieši tamdēļ izlēmu šodien sēdēt mājā.
Un tagad - kaut ko iekost, tad vannā un gulēt.
Mīļotā būs drīz ārā, tad jau viss atkal būs labi.

Aizmirsu pasteidzināt pulksteni = šodien atrados mājās, kad vispār man vajadzēja būt pie Uzvaras pieminekļa.

Vakar abi nokārtojām skolas teoriju. Lieliski. Tagad sestdien skolas braukšanas eksis.

Ārā ir neprātīgi skaists pavasaris, un rīt mans ritenis nesīs mani pa ielām.

Super.