Ir brīdis, lai sāktu rakstīt to domu jūkli, kas pa galvu maisās, un, galvenais, darīt to vienkārši tāpat, lai pēcāk papriecātos par neprātu un sajukumu, un to, cik daudz vārdu bez kārtīgiem pamatiem es spēju uzvērpt.
Gudras sarunas. Man patīk gudras sarunas. Tā vienkārši - divi cilvēki veido gudru sarunu, un gudrā saruna veido viņus pašus. Veido par labākiem, prātīgākiem, atvērtākiem, interesantākiem.
Nesteiga, kas rosās bez skriešanas, manu galvu ir ievilkusi un tup uz tās, lai neaizripo un nestartē par ātru. Nākamdiena pienāks pati. Un pienāks tik lieliska, cik ļausim tai būt.
Šu, šu, miega pele. Nes miedziņu mazajam bērniņam, gan jau es pacietīšos. Padarīšu tikmēr ko jauku un nesaprasti neparastu. Sametīšu ar burtiņiem pa lapu tā, ka neko pats nesapratīšu. Nenāci vēl pie manis, man prāts ieskrējies un ieskrējis.
Paņemt to domu dzīparu un uzadīt valodas zeķi. Krāsainu un siltu. Ar siltām kājām labāka sajūta. Cik stipri silda tā tagad?
Es aizmetu sevi tālāk. Tālāk, lai kāds man nāktu pakaļ un mestu atkal. Lidojums.