Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||
| Tuesday, May 12th, 2009 |
|
||
| Nekādi netieku vaļā no peldošā ezīša savos sapņos. Šonakt atkal peldēja pa upīti, brauca ar kanoe un piemānīja militāristus (wtf?!), turklāt pamodos ar galvā skanošu "Āvu, āvu baltas kājas". Freidam būtu ko teikt, droši vien. | ||
|
|
|
||||
|
Pēdējās dienās dikti daudz strādāju - par stundu diktāk un iedvesmojošāk kā parasti, rakstu savu skolas darbu ar lielāku atdevi kā iepriekšējo, bez tā - šovakar izsportojos vēl negantāk, un guļot pirtī uz augšējās lāvas izbaudīju dienas nogurumu, tam aizplūstot kopā ar sviedriem. Pēdējās laikā es aizvien biežāk saprotu, ka man nav ko teikt - visi teikumi, domas un vārdi ir pazuduši. Nenāk prātā neviena ideja, par kuru vajadzētu šeit uzrakstīt vai no kuras uzcept problēmu. Dīvaini un apstulbinoši mierīgi. Izbaudu šo bezemocionālo vakuumu kā desertu, jo dzīvot ir viegli - mirklim, dienai, baudai, priekam. |
||||
|
|
|
||
| Visu vakaru knibinājos ap niekiem, fonā skanot tam šovam, bet nupat man tirpiņas aš pārskrēja, Tatuškas izdzirdot, ar fonā skanošo Rus armiju, un kad ieraudzīju to uz skatuves uzdzīto ļoteni, tas vainagojās ar izbīli bez maz vai. Krievija kaut kā dikti neomulīgi savu spēku nodemonstrēja. | ||
|
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||||