Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||
| Wednesday, May 13th, 2009 |
|
||||
|
Šodien braucu busā un vēroju cilvēkus. (Nestreso! Morāles šim visam nebūs) Pēdējā rindā sēdēja kāda blondīne ar saulesbrillēm, kas cītīgi kārtoja pār pieri pārkritušo matu škipsnu. Pēc mirkļa viņa no somas izvilka, kosmopolitēnu, noņēma brilles, un tikai tad pamanīju, cik ļoti pusaudze viņa ir un cik ļoti vēlējās izskatīties pieauguša - ar sēdēšanas pozu, frizūru, un tūtiņā savilktām lūpām..un ar baltām botēm kājās. Pie loga, rindu priekšā sēdēja kāda brunete ar smalkiem sejas pantiem un brūnām, tramīgām acīm. Kā stirna, droši vien tāda tramīga un smalka arī pa pilsētu klaiņo. Pēc pieturas viņa izkāpa - trausla, tievām, tievām kājām un tramīgi sāka soļot pa pieturu turpu šurpu, gaidot telefona savienojumu. Man tieši pretī apsēdās 2 pavecākas kundzītes, sirmiem matiem un labi ģērbtas. Vienai no viņām frizūra mazliet atgādināja saskruļļotu zirgasti kā tām dāmām no ziepju operām. Līdz galam arī nesapratu, vai tie ir viņas mati vai mākslīgie, bet vēlāk pamanīju, cik gluda ir tās roku āda un sapratu, ka šīs ir divas pensionētas un labturīgas krievu dāmas, kas tieši tā arī "iznesās" - ar glanci kā aristokrāti to dara. Uz atvadām, tās samājās ar galvām pat vārdus nepārmijušas. Netālu iekāpa un man blakus apsēdās tēvs ar meitu. Tētis ar rozā Bārbiju somu rokās stāstīja meitenei, cik svarīgi ir mājās noklausīties "to disku" un pareizi iemācīties skaņas. Droši vien veda meitu mājās pie mammas - deva dažādus norādījumus un ļoti centās izjautāt, izprašņāt un jokoties, bet aiz Nike nāģenenes slēpās acis, kurās pamanīju, cik ļoti daudz viņš prātoja sevī par lietām, kuras jādara, kad būs nogādājis meitu drošās rokās un sejas vaibsti tikai uz mirkli atklāja patiesu smaidu. Viss pārējais bija uzvilkts kā stieple - laiks, laiks, laiks, jāskrien, jāved, jāpaciešas. Tiem abiem pretī sēdošā meitene tikmēr nemitīgi runāja pa telefonu, paslēpusies zem zaļas sporta cepures. Caur rozā motorolu tika stāstīts par kādu sieviešu kārtas pārstāvi, kas neliek mieru ar pusdienu kastēm, naudas maisiņiem un pulksteņa laikiem. Jauniete no apģērbu veikala, tipiska, ja varu piebilst. Ar garām, mākslīgām skropstām, jaunāko kolekciju mugurā un nemitīgu interesi par apģērbiem un naudu, ko tie nes. "Nestreso! Uzliec pauzīti uz 15 minūtēm un aizej pasiro pa bodēm! Nekas jau nenotiks, tikai beigās visu saskaiti un noslēdz kasi". |
||||
|
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||||