Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||
| Wednesday, March 16th, 2005 |
|
||||||
| Nu ko lai dara? Ko lai ar sevi izdara??? Sāku par daudz domāt..un domāju..un domāju...Sapņi sajūk ar realitāti tik baisi, ka rītos ieslēdz datoru, lai pārliecinātos, ka tikai to nosapņoju...Vārdi plūst pār manām lūpām kā neapstādināma upe un nebeidzamas ciešanas...Man paliek bail no sevis. Kad rakstu un lieku dvēseli uz papīra..mans ķermenis no nepieļauj..tāda sajūta, ka man atriebjas par to, ko daru...Varbūt pārāk daudz dzīvoju??? Varbūt mani soda par to kaisli, par laimi un atdošanos dzīvei??? Kad pacelies spārnos, tad atkal un atkal kāds cenšas tevi nogrūst pie zemes... | ||||||
|
|
|
||
| Ko darīt? ...Šovakar??? | ||
|
|
|
||||||
|
Tik tālu sevi pazaudēt Un iekrist nebūtībā... Bezjūtībā un pieradumā Var... Izdarīt kā sāp visvairāk Un vismazāk just Tikai lielākā daļa cilvēces... Nosodīt un izsmiet Un jūtas ar savu varu izdzēst Tik ugunskura pelnus atstāt Un visu, kas dzīvē ir skaists.. Es pasmaidīju pasaulei Un tā smaidīja man pretī Kā bērns Tik nevainīgs un skaists Bez grēka un iekāres Tik ļoti, ļoti daudz, Ka man palika pāri... |
||||||
|
|
|
||||
| Ir kāda dziesma. Kura man liek lidot, bet pec brīža iemet ellē. Klausoties tās saņas, šķiet, ka sirds apmetīs kūleni - tik šķīsta, skaista un patiesa...Tik reāla, ka baidos pat kādam to rādīt...Tik ļoti mana, ka kauns no citiem. Un tik ļoti, ļoti sāpīga, kā manas dvēseles dziļākā daļa. Ja man būtu jāizvēlas veids, kā vēlētos nomirt, tad tikai ar skanot šai dziesmai... Un lai kā vēlētos tikt no vinjas vaļā.../izvairos klausiities/, es nevaru...Laikam sāktu raudāt, ja to pēkšņi izdzirdētu kādā kafeinīcā skanam...Jaa, sāktu raudāt... | ||||
|
|
Mana zeme. Debesis. Un elle.
|
|||||||||||