mizantropei наплевать
January 18th, 2007
11:19 pm - Eņģeļi.
Ja, par spīti cilvēces gaišākajiem sapņiem un ļaunākajiem murgiem, par spīti medicīnas atklājumiem un bārdaino guru zālītēm, es tomēr reiz miršu, gribu cerēt, ka zārka iekšiene līdzināsies debesīm vasaras dienā ar asimetriskām balto mākoņu kaudzēm to skaidrajā zilumā.
Sapņos esmu lidojusi tik bieži, ka tikai tā beidzot spēšu sajusties kā nokļuvusi mājās.
11:21 pm - "aicinājums"
Viņa redzēja nākotni. Un vakarnakt bija manā sapnī.
Mēs sēdējām uz bumbu sagrauta teātra jumta un klusējām kā divi sapņu tēli.
Pa rietošās saules staru paklāja noklāto ielu skrēja mazs zēns. Viņš paskatījās uz mums. Viņam varēja būt pieci vai seši gadi.
"Lūdzu, nogalini viņu!" es dzirdēju klusu lūgsnu sev līdzās.
"Es neprotu."
"Bet kādam tas ir jāizdara. Es gribu, lai viņam pēc nāves veicas."
Un vēl viņa teica: "Visi bērni nokļūst debesīs. Pieaugušie nē."