04:10 am - arī manas izjūtas
Viss sākas kā vienmēr, ar skarbu sņabi un siltu telpu, ar dzīvu uguni. Ir karsti, bet izģērbties jau būtu rupji. Cilvēki lauž visvairāk sakot, ko labu. Un kā Tu justos, ja kāds Tev nočukstētu visu savu esmes būtību, izskaidrojot manu vietu tajā visā, cenšoties iedolbīt manā neticībā to, cik ļoti daudz kāds darītu manis dēļ, cik ļoti nebūtu žēl lauzt kaulus, cieņu un samaņu, lai tikai nenodarītu pāri man. Ak, nu ja, nav jau ko maitāt to, kas jau sen samaitāts. Kapēc jums visiem patīk atkārtoties - "Eu, Leden', negruzies, lūdzu."Viss beidzas ar pirmajiem kritušajiem, sasitām glāzēm un fotogrāfiju dedzināšanu. Es pie visa tā piepalīdzēju. Piedod, būtu pārāk nežēlīgi, ja atklātu to, ka fotogrāfiju dedzināšana ne sūda neko nemainīs. Tu nevari izdzēst to, kas Tevī iededzīnāts, mans draugs. 00:04 laiks doties prom, tas ir mans laiks.
Gribētu visu tā skaisti nobeigt, varbūt drusku skarbi un bezmērķīgi, kā jau visiem patīk, bet negribu. Kā nekā esmu nepieskaitāma.
"KO ES TEICU? RUTĪNA, BĻE, TĀ MANI IZGLĀBA, ESMU NODARBINĀTS, NAV LAIKA DZĪVEI, NAV LAIKA DOMĀM, HAHĀ, TAGAD JŪTOS LAIMĪGS."
/topošais jurists Ulvis
Placebo - Lady of the flowers
tired
sad