Piektdiena, 12. Nov 2004, 09:28

Vakar, staigaajoties pa kaut kaadu mistisko dabas taku, peekshnji sapratu, kaapeec es  tur vispaar esmu. Taapeec, ka man gribaas aizmukt. Ir traki gruuti dziivot dziivi, kas nepaartraukti pakaartota kaada cita ikdienas ieradumiem, veelmeem un vajadziibaam.

 

Velns, sheit dziivojoties nav taa, ka noseezhu savas 8h kaut kaadaa smirdiigaa ofisaa burkshkjot: “Viss besii un kretinee, dienas velkas kaa gliemezis, aatraak gribas maajaas,” un tad plkst. 17:00 naski pakjeru savu rozaa, puukaino rokasssominju un traucos uz cafee pachalot ar duudinjaam.

 

Sheit ir sajuuta, ka esmu darbaa 24/7 un ja ne 24/7, tad vismaz regulaari darbu njemu uz maajaam, vai darbaa gulju, vai no darba vispaar neizeju..

 

Aj, nu vienkaarshi suukaa viss, ja skataas no shii skatu punkta..

 ir doma | 4 raksta

Piektdiena, 12. Nov 2004, 22:26
[info]ns

tad jau tu mani vari saprast, kādēļ es negribu strādāt un saņemt algu kaut kādā standarta uzņēmumā, toties runāt un domāt par to, ko runā un domā tie visi, kas kaut kur strādā - šorīt aizgulējos, tulīt atsēdēšu ka pēdējo pusstundu un tamlīdzīgi.

un jā - esmu darbā vēl joprojām:) toties brivi nebiju te kādas četras stundas iepriekšējās:) I love it:)
Atbildēt