Man gribas kašķēties, jo manī aug baiļu, apspiestības un bezspēcības sajūta, kas ar katru brīdi arvien ciešāk ietinas tumšās dusmu vērpetēs. Tas, kas tagad gāžas ārā ir tikai mazas mazītiņas skudriņas un mušiņas, salīdzinot ar to vilku un briesmoni, kas manī sēž. Gana šis barojies, tagad tup iekšā, asina nagus un plosās. Šķiet tuvojas brīdis, kad viņš ar asajiem nagiem mani atkal pārgriezīs un laukā būs.
Negribu tajā dienā būt pati. Gribu būt pieneņu pūciņa un aizlidot..
...tā, lai manis nav...
...tā, lai to neredzu...
...tā, lai to nejūtu...
...tā, lai atgriežos atpakaļ un viss ir beidzies...

Jo es vairs nezinu ko teikt. Viss ir izrunāts un tas, kas nav -nav runājams. Man ir bail pateikt jebko, kaut ko, visu, nezinu... es esmu iesprostota.. mani pa mazam gabaliņam knaiba, plosa, sadursta un sarauj. Brīžiem uzlīmē kādu plāksteri (mazu, rozā plāksteri, tieši tādu kāds man patīk), bet plosīšana nebeidzas. Es esmu un neesmu, es gaidu.. es zinu, ka nav ko gaidīt, bet es nevaru aizmukt, es.. esmu.. bezspēcīga.

Noskatījos "Netīrās dejas 2" un aizdomājos par sievišķibu un to, kāpēc es no tās bēgu..

Kaut kad dzīvē tiešām jāaizbrauc uz Kubu, lai gan nekad jau nebūs tādas izjūtas.. un tomēr varbūt vēl labākas... manējās..