Trešais pilnībā izplānotais NPC manai post-nuke galda spēlei (kuru es novadīšu tad, kad man būs kur un ar ko un pats galvenais - KAULIŅI) ir kapracis. Garmatains vīrietis savos trīsdesmitajos, vienmēr tērpts garā, melnā ādas mētelī, vienmēr ar cigareti zobos (tumsā tagad ogle spīdēs dīvaini zaļa), vienmēr runā par nāvi un vienmēr līdzi nes smagu un asu lāpstu. Un jā - viņš būs īrs.

Laba dziesma.

Pusseptiņos ārā ir pārāk daudz cilvēku. Rīt jāmēģina pārcelt skrējienu uz pussešiem.

...mašīnu, kas ceļotu laikā un telpā. + portatīvu dušu. Tad es varētu aiztransportēt savu personu gadsimtus 15-16 atpakaļ kādus 1000 kilometrus uz dienvidrietumrietumiem.

Bļāviens, es negribu gaidīt ellīgu pusgadu, lai uzzinātu, kurš ir nolādētais piektais cylons no final five. Man līdz kaklam jau visas tās konspirācijas teorijas.

Bet ja viņi tiešām atgriezās uz Zemes un atgriezās 22. gadsimtā, we're screwed.

Uz priecīgākas nots - man beidzot ir iemesls apdeitot mūzikas kolekciju labākā kvalitātē, jo man ir jaunas tumbas.

Kārtojot galdu, nolēmu veikt eksperimentu, kura no visām rotaslietām ir visnepraktiskākā un nevajadzīgākā. Pēc dažu ilgu minūšu izpētes visas manas personības vienbalsīgi vienojās par uz rokas liekama ādas gabala ar metāla izvirzījumiem, ko tautā dēvē par spaikiem un kurus manā īpašumā nogādāja mans tēvs. Ikdienā es tos valkāt nevaru/negribu - vai nu apģērba stilam nepiestāv, vai nav iespējams normāli uzvilkt kopā ar žaketi vai vēl kaudze ar iemesliem. Lielākā daļa koncertu, kurus es apmeklēju vismaz daļēji nepieļauj šādu rotaslietu nēsāšanu - tātad arī koncerti atkrīt. Vēl jau pastāvētu iespēja valkāt mājās, bet kā atklājās eksperimenta gaitā, normāli rakstīt uz klaviatūras ar šo ietaisi uz rokas nav iespējams. Protams, vienmēr eksistē iespēja nēsāt somā līdzi, ja nu atkal nakts vidū jāvelkās cauri Maskavas forštatei mājās.
Toties prātā uzvīdēja doma, kas noteikti kaut kur un kaut kad ir piepildīta - būfoti spaiki post-apoc spēlei kā bruņas-uzbrukums. Sitiens pa spaiku sabojā ieroci ar kuru sists, tai pat laikā arī bruņas, pa kurām trāpīts, tiek sabojātas.

On other note - ja šīvakara BSG sērijā neatklāsies, kurš ir piektais no final five, es savā dzimšanas dienā jutīšos sliktāk.

Edit: Nebiju piefiksējusi, ka jaunajā Ayreon albūmā kā viens no daudzajiem viesmāksliniekiem ir Hansi iz BG. Tagad dzirdēju.

Kaut kad tuvākajā nākotnē būtu jāsāk meklēt partijs Nolādēto Tīstoklim.

Un Rhapsody [of Fire (And Steel)] ir true geek.

Jaunajā Indiana Džounsa filmā noteikti kaut kur mētājās Cthulhu. Viņi visi noteikti to nezināja, bet viņiem kaut kur bija Cthulhu. Visi, atskaitot to ķerto vīru, protams. Jo ja jau ir kaut kādas starpdimensiju būtnes, tad noteikti apkārt vazājas (guļ dziļi kādā krāterī) daudzdimensiju būtnes.

Aizvadīju pēcpusdienu, izmēģinot, kas tik īpašs iekš WoW.

Glīti jau, iesākumā arī ir interesanti, bet tad vienā mirklī piegriežās - aizej tur, novāc to, savāc to, aiznes tur, alā ej ar citiem, lai jautrāk. Ja būtu bezmaksas vai kaut vai tikai oficiālais disks jāiegādā, iespējams pat nākotnē paspēlētu laiku pa laikam (kā tas darās ar RPG parastajām), bet šādi spēle paliks tikai nomēģināta. Man ,šķiet, ir kaut kādas problēmas ar MMORPG kā tādām, jo tām nav galvenā "kvesta" un tā pabeigšanas ar baisi lielo gandarījuma sajūtu, kā piemēram pēdējā kauja iekš Oblivion vai aiziešanas pa ceļu, anarhiem uzgavilējot iekš Vampire: TM - Bloodlines vai arī saruna ar Kreiu iekš KotOR II (kas lai arī draņķīgs nobeigums bez gala (vajag papildinājumu) tomēr bija nobeigums).
Tātad, noraidīto žanru sarakstā Racing un bezsmadzeņu FPS (vairums to, kas nav Marathon) pievienojas arī MMORPG.

Nepastāvība šoreiz nāk par labu, hell yeah.

Next in line: jāiziet beidzot ceturtās civilizācijas - kā nekā ir oriģinālais disks plauktā mētājas. Nē, nepirku.

P.S. Mario ir neizejama spēle, bet uz arkādēm izejamības faktors neattiecas.

P.S.2. Man pietrūkst BSG un DW.

Kāds bija sods par sākšanu spēlēt WoW?

Man tā kā tagad būtu jābūt ceļā uz vācu valodu, bet es tā padomāju un izdomāju, ka es aizgulējos. Vai vienkārši negribu braukt. Tāpēc es labāk mierīgi matus pažāvēšu un pameklēšu bibliotēkas kartiņu (kuru es neatradīšu).

E-pasta pārbaudīšana tik tiešām ir atkarību izraisoša nodarbe.

Ancient nightmares, archaic legends,
Enigmatic dreams. All of it is true.

Mācīties vācu valodu? Nekā nebija.

I don't know what I hate more - sun burns or sun induced head-ache.

I really should stop making fun of people. Apparently it comes back to you in other, more painful forms.

Apdegusi seja un sāpošas kājas tomēr etraucē priecāties par jauko pasākumu.

Life just gave me lemons.

Guess what I'm doing?

-Meitiņ, ko tu vēlētos saņemt dzimšanas dienā?
-Dirižabli un klaviatūru, kas izskatās pēc rakstāmmašīnas...
-Ko tādu?
-Midi klaviatūru un jaunas tumbas, tēvs, midi klaviatūru un jaunas tumbas.

PS: Superlīme ir tavs draugs, lai arī ko tu veidotu.

-Hei, nevari man aizdot metinātāju brilles un kabatas pulksteni uz nākamo sestdienu?
-Kam tev, Lind?
-Man tas pietrūkst, lai piebeigtu kostīmu, kas jau ietver kerzas, baltu blūzi...
-Zini, sīkā, es nemaz negribu zināt, es nemaz negribu zināt...

Tas jaunais tilts bojā jau tā sabojāto skatu pār Daugavu.

Būtu gan jākravā soma rītvakaram vai jāprogrammē, bet gaidīt lietu un izteikt nepatiku pret dīvaino Daugavu šķērsojošo konstrukciju ir stilīgāk.

Childhood's dream come true.

Tagad man arī ir balstiņas manā prātā. Pie tam skaidrā.