Apparently I'm an antagonist. Well good for me.

Personal Statement is coming along nicely. I just hope the reference is as well.

I think those "Wait, you have a first name?" moments make up for a considerable part of the general geek-ness score.

"And so it came to pass, on Christmas Day, that the Human Race did cease to exist. But even then, the Master had no concept of his greater role in events, for this was far more than humanity's end! This day was the day upon which the whole of creation would change forever! This was the day the Time Lords returned - for Gallifrey; for victory; for the End of Time itself!"
I really hope that on new year's day I will finally find out what the hell happened in the great time war. But this was the best moment of the episode.

Kā man šodien piedāvāja es šajā bloga ierakstā varētu rakstīt par vēsturi, reliģiju, transnacionālajām korporācijām vai par kādām citām nesvarīgām muļķībām. Tā vietā es nocitēšu pirmo šodien saņemto apsveikumu: "I just hope you and everyone you know has the opportunity to come together, share the joy of the season and step out of the old and into the new, because that's what this all is about."

Priecīgus Ziemassvētkus, Ziemsvētkus, ziemas saulgriežus, Hanuku, Jūli vai jebko citu ko jūs svinat/nesvinat.

P.S.I - Man ļoti patīk Hark! The Herald Angels Sing un Deck the Halls.

P.S.II - I still have one extra username.

Nu kapēc Latvijā veikalā netirgo normālus Doc Martens zābakus, kapēc?

Sveika, senā draudzene - elastīgā saite. Šķita jau, ka potīte bija tikusi no tevis veiksmīgi vaļā, bet izskatās, ka sastiepuma radītās draudzības saites ir nesaraujamas. Pun intended.

Un internets tāds, ka gmail par e-pastu nosūtīt neļauj. The joy.

Šodien vācu sarunvalodā tika nonākts pie atziņas, ka seksuālā orientācija nav šķērslis kalpošanai sabiedrībai un ja kāds vēlētos radīt pretenzijas pret obligāto militāro dienestu pamatojoties uz to ar ko viņš guļ, pamats to darīt būtu tikai heteroseksuāliem vīriešiem, jo "viņi takš nevar dienēt armijā, jo tur nav sieviešu."

Tomēr tā stunda nedēļā, kad uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi cilvēki sasēžas ap apaļo galdu bēniņos, ir mazliet smieklīga.

You know what's interesting about the magnetohydrodynamic generators?
( You'll never guess... )

Es gribētu dzīvot vietā, kur tuvākais kaimiņš ir ne tuvāk kā dažu kilometru attālumā. Vietā, kur visapkārt plešas lauki un koku audzes, pļavas un meži. Kur es varu iziet ārā, stāvēt desmit minūtes un nedzirdēt nevienu mašīnu pabraucam garām. Un tai pat laikā kur ir elektrība un internets caur kuru es varu darīt kādu triviālu un man patīkamu darbu un pusstundas vai stundas brauciena attālumā ir pilsēta, kur es varētu aizbraukt reizi vai divas nedēļā, lai iepirktu sev vajadzīgo un satiktu pazīstamus cilvēkus un patērzētu. Bet mana māja būtu mājīga guļbaļķu būve ar salmu jumtu un tādu pašu kamīnu, kāds mums šobrīd ir lejasstāvā. Un lieliem grāmatu plauktiem pārpildītiem ar labām grāmatām. Un manā istabā sienas un lampas tieši tādas kā tagad.

Bet man patīk arī šeit, lai arī šeit ir parāk daudz cilvēku un ikdienas trokšņa. Lai arī trokšņa avotu šeit ir daudz mazāk kā piecentrā, akustika ir daudzkārt labāka un dzirdēt to, kas ir kilometra attālumā (dzelzsceļš) ar mazu piepūli var bez sevišķām problēmām ja logi ir vaļā. Un cilvēku te ir pārāk daudz. It sevišķi vasarā. Bet ziemu ir labāk un patīkamāk. Var pastaigāties pa mežu un nesatikt nevienu, brist mājās pa alternatīvu ceļu un saskaitīt tikai dažas mājas ar nošķūrētiem celiņiem. Kaut gan arī zieminieku palēnām kļūst vairāk - suburbanizācija, sak'.

@#$%^&, idiotiskais .removeAllItems kombinācijā ar ActionListener dod nolādēto null erroru, bet otro noņemt un tad atkal pielikt nejēdzu autoģenerētā *^%$$#@ GUI koda dēļ. Krīt uz nerviem, @#$%^&*!

EDIT: Iebūvēto metožu lasīšana valda, programma gatava un strādājoša, bet ne sevišķi glītā stilā. Rīt būs jāapjautājas par to, vai to var izdarīt labāk.

EDIT2: Nē, tomēr ir viena problemātiska situācija, bet to es negribu labot tagad. (Jo ir ļoti daudzi cilvēki, kas sava prieka pēc sākuma iestata garā gada 29. februāri un tad nomaina gadskaitli uz īso un tad printē nepareizu datumu teksta laukā, ne?)

Divi ļoti atšķirīgi cilvēki no ļoti dažādām vidēm ar ļoti kontrastējošiem raksturiem un pretējiem uzskatiem teju jebkurā dzīves jomā, kas pie tam necieš viens otru ne mata galā, ieteica vienu un to pašu ar ļoti atšķirīgiem formulējumiem. Tajā brīdī, kad mājās būs kluss un man tik ļoti nenāks miegs un būs citi labvēlīgi faktori, gan jau ka iemēģināšu primitīvo pašsuģestiju, bet tagad gulta mani saista vairāk nekā jebkas cits.

Pirmā salna nozīmē, ka vairs nav jāuztraucas par to, ka baltos griestus nosegs knišļu kārtas, ja kombinācijā ieslēgtas lampas un atvērts logs abi mainīgie būs true.

Atvadoties no odu tīkla, es ceru, ka Leopolds vienkārši ir nolīdis gulēt kādā spraugā nevis nomiris badā vai aiz aukstuma, kaut gan ja pareizi atceros Araneus diadematus dzīvoja tikai vienu gadu. Protams ir ironiski, ka es Leopoldu saucu par Leopoldu, jo viņš bija viņa. Jebkurā gadījumā nākamgad lielākajam zirneklim istabā, kas tur dzīvos permanenti es piešķiršu meitenes vārdu.

Vispār zirnekļu skaits manā istabā pārsniedz zirnekļu skaitu visā pārējā mājā. Renārs to reiz skaidroja ar nesabalansētām zemes un vēl dažādām enerģijām, bet es domāju, ka manā istabā vienkārši vienmēr salido daudzi knišļi, jo man patīk turēt atvērtus logus un vienmēr ir kāds gaismas avots, un zirnekļi tādēļ domā: "Ņamma!" Jo citādi mana istaba ir pat skaļāka par pārējo māju, parasti ir tikpat tīra un tur labu daļu laika kāds ir.

Laikposms no 5. oktobra līdz 31. oktobrim - bez kafijas. Tā nav atteikšanās no kofeīna kā tāda, bet gan no tām divām stiprajām krūzēm no rīta un vienas vai divām parastajām pēcpusdienā, kas ir galvenie kofeīna nesēji manā ikdienā.

Kapēc? Jo es varu. Kā arī mans bioloģiskais pulkstenis ir sācis uzvesties dīvaini. Un ja zombiju uzbrukums man pēkšņi liks pārvākties uz neapdzīvotu salu, kuras koordinātas ir definējamas ar vārdiem "ellē ratā", man vieglāk būs kultivēt tēju (vai tējas-tipa augus) nevis kafiju.

Trešais satiktais spēlmanis, ko atceros. Mans hobijs tomēr nav noslēpies tur augstu kalnos vai netīrajos deviņpadsmitā gadsimta ielu stūros.

Uzzīmēju tik skaistu float chart'u (vai latviski to sauc par blok-shēmu?) Computer Science, ka pašai prieks. Protams līdz tam brīdim, kad redzēšu, cik foršus būs sazīmējuši mani biedri datoriķi, bet es esmu apņēmusies nejust skaudību. Vismaz šonedēļ ne.

Man labāk patīk justies tā it kā man atkal būtu astoņi vai deviņi gadi, lasot neizlasītās bērnu grāmatas līdz četriem rītā. Laura Ingallsa-Vaildere bija ģeniāla rakstniece, uz bērnības grāmatu plaukta blakus Lūsijai Modai Montgomerijai, tiem mirkļiem, kad Žils Verns nebija iekš vēlmēm. Žēl kļūst, jo bērni vairs nelasot.

A creature who truly isn't afraid of humans has never seen a human before.

Puiši uzvalkos = win!

Un kurš slēdzis man jāparauj, lai tā paliktu salauzta? Nopietni. Jo salauztajā versijā es šķiet pat eksistēju.

Visam pa virsu es pirms nieka pāris minūtēm, meklējot veidus, kā izlabot kukaiņus kalkulatorā, sapratu, ka man tīri pie sirds iet programmēšana.

Edit: Ņammm, kalkulators. Vēl kvadrātsakne jāsalabo un pogas glīti jāsakārto.

Vieglai slimošanai ir sava jaukā un patīkamā puse, kas slēpjās palikšanā mājās, ilgi neizdarītu darbu padarīšanā, jauku melodiju spēlēšanā, garšīgu tēju dzeršanā un ēterisko eļļu kūpināšanā. Diemžēl tā nenolīdzina nepatīkamo pusi, kas sevī iekļauj nokavētas jubilejas, nespēju atvadīties no cilvēka lidostā vai izbraukt pāris kilometrus ar divriteni un protams sālsūdeni.