 |
|
|
|
|
|
|
|
|
|
*** Mazs ziemassvētku brīnums ***
"Tēti, vai māmiņa atgriezīsies?" raudulīgā balsī jautāja piecgadīgais puišelis. "Māksit, mīļo, Maksīt, lūdzu saproti, ka tava māmiņa tagad ir eņģelis un skatās uz tevīm no debesīm. Viņa vairs neatgriezīsies. Atceries vēl arī to, ka viņa vienmēr būs tevī. Šeit - tavā sirdī," tēvs uzlika roku uz zēna sirsniņas, un Maksim pār vaigu noritēja viena maza asara. "Tagad guli. Rītā taču ir Ziemassvētki, gan jau rūķīši tev kaut ko būs sagādājuši!" uzmundrinoši teica tēvs. "Ar labunakti, guli saldi," šos vārdus Maksis vairs nedzirdēja, jo bija aizmidzis.
Šis bija pats dīvainākais sapnis, ko Maksis jebkad bija sapņojis. Viņš sapņoja, ka atrodas debesīs. Varbūt tās nebija debesis, bet katrā ziņā tā bija tāda vieta, kur visi bija laimīgi. Te bija gan rūķīši, gan eņģeļi, bet pats galvenais, ka šeit bija viņa māmiņa. Viņa bija tik skaista! Viņas burvīgie, zeltainie mati krita pār pleciem, un viņai bija spārni - lieli zelta spārni! "Māmiņ, tu esi atgriezusies!" mazais Maksis traucās viņai pretī. Māte viņu apķērusi, klusi raudāja, jo redzēja savu dēlu laimīgu. Pēkšņi Maksis pamodās kā uzmodināts, kaut gan viņu neviens nebija modinājis. "Rūķīši, lūdzu uzklausiet mani, es zinu, ka vēstuli jums jau esmu uzrakstījis, bet vēlos jums lūgt ko citu. Man nevajag visas tās lietas, ko jums lūdzu, es vēlos tikai vienu, lai atgrieztos māmiņa!" čukstēja zēns un atkal aizmiga "Maksi tici... ja kaut kam ļoti tic, tas piepildās... galvenais ir ticēt..." šos vārdus viņš dzirdēja, bet nespēja saprast, kas tos saka.
"Labrīt, dēliņ!" tā bija mātes balss, nevis tēva kā Maksis bija pieradis. "Māmiņ? Tu esi atgriezusies? Un kur ir tavi spārni? Tu mani vēl mīli? Apsoli, ka nepametīsi!" Šie bija akai daži no visiem tiem jautājumiem, kurus Maksis gribēja mātei uzdot. "Saulīt. protams, ka es tevi mīlu un nepametīšu! Kopš šī brīža vienmēr būšu kopā ar tevi. Šeit- tavā sirdī," māte uztika savu silto plaukstu uz zēna sirsniņas un Maksism kļuva ļoti silti un mīļi ap sirdi. "Tagad gan skrien uz virtuvi! Tēvs tur pūlas ar svētku brokastu pagatavošanu!" māte mudināja "Labi, māmiņ!" zēns vēl noskūpstīja mātes vaigu un aizskrēja.
"Tēti, nāc šurp! Es gribu tev ko paradīt!" zēns skrienot sauca.
Tēvs ieinteresēti sveicināja: "Labrīt, lielais vīr! Ko tu man tik ļoti gribi parādīt?" "Nāc, nu nāc taču!" zēns kļuva nepacietīgs, "tikai esi kluss!" Uz pirkstgaliem abi pielavījās pie Makša istabas durvīm, verot tās vaļā, zēns nočukstēja: "Māmiņa ir atgriezusies!" Istaba bija tukša, te neviena nebija. Zēns uzlika roku uz sirds: "Vai jūti?"
Šie bija paši laimīgākie Ziemassvētki Makša dzīvē, jo bija noticis brīnums - viens mazs Ziemassvētku brīnums.
Olga Vitkovska
Arī ši stāsta ilustrācija ir paša skolnieka (autora) roku darbs.
... atrasts te: ... Gada graamata ...
***
... skaisti un nedaudz skumji ...
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
<< :: :: >> 
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
