09:10
kas ar mani notiek???
kopš atgriezāmies DE man ir atkritiens. es atkal vislaik guļu, neko negribu un viss mani tracina. es esmu tādā kā starpsfērā. kas ir citādi - tas, ka es to jau esmu piedzīvojusi, šoreiz varu labāk identificēt, kas notiek. bet visu traucē mana nepacietība un laikam jau ka godkāre - es biju iedomājusies, ka vienreiz izdzīvots, tas ir garām. izlasīta grāmata. kāda velna pēc tas atkārtojas? kas ir trigeris?
vakar vakarā izlīdu no mājas, satiku foršos kaimiņus, parunājāmies. visi priecājas mūs atkal redzēt. bet tā pļāpājot es atkal sajūtos vainīga. viņi skumst par pagājušo atvaļinājumu un jau cīnās ar kārtējiem darbiem. es klusēju. jo man netikai bija gandrīz 5 nedēļu atvaļinājums, es nestrādāju un vēl kādu laiku nestrādāšu. jūtos kā liekēde. es mēģinu domāt par darbu, bet nekas vairāk par noliegumu un mūra sienu manās smadzenēs neuzburas. mans kūlais, foršais darbs vairs mani neiedvesmo, bet gan atbaida. kad es domāju, ko citu es gribētu darīt - visas idejas uzdzen riebumu vien no tā kā es iedomājos manu ikdienu, dažas ir kategorisks nē. pat mans kafejnīcas sapnis uzdzen riebumu. kas notiek?? es sevi vairs nepazīstu!
vai es vispār sevi jelkad esmu pazinusi?
09:28
tā, kā es nezinu, ko es gribu ar sevi darīt, tad mēģinu no otra gala. domāt par to, kā par kaut ko notikušu. aptuveni šādi: es esmu nolikusi karoti, ko cilvēki saka par mani atceroties.
ko man gribētos, lai viņi saka? ko mani bērni saka?
ko es pati saku, domāju par aizgājējiem? kuri izraisa pozitīvas atmiņas pat pēc gadiem?
ir daži piemēri ģimenē un ir daži piemēri paziņu lokā. cilvēki, kas daudz smejas, rada prieku un nepiespiestības sajūtu. tādi sajūsmina ikvienu. man arī gribētos piederēt pie viņiem. bet es nemāku priecāties. mani tas nomāc. jāiet pie Poliannas kursos. es nemāku spēlēties. man viss ir tik nenormāli smagi un nopietni. es esmu kā akmens siena. pagātnes palieka. no pils, kas jau sabrukusi. bet siena vēl stāv. visiem par atgādinājumu un biedinājumu. man tik ļoti gribētos būt mazam, mājīgam koka namiņam, kurā kamīns kuras un valda mīlestība un saticība.
(neuzrakstāms domu juceklis)
... arī domājot no otra gala es nonāku strupceļā. vienīgais ko pagātnes formā spēju izdomāt ir tas, ka es gribu, lai cilvēki saka, ka es dzīvoju dzīvi pilnasinīgi un beizot esmu ieguvusi mieru pēc kā visu dzīvi tiecos, bet mana trauksmainā daba liedza iegūt.
10:18
visgrūtākie mirkļi ir naktīs aizmigt, no rīta piecelties (es joprojām atrodos gultā, lai gan pamodos kopā ar S pirms 7) un pēcpusdienas. tieši pēc pusdienām.
labajos mirkļos es izdomāju, ko es varētu darīt, lai grūtie mirkļi būtu vieglāki. piemēram, sadalīt dienu pa sesijām ar interesantām nodarbēm.
diemžēl visi labie nodomi izkūp mirklī, kad tas ir jādara.
es vakar izdomāju, ka no rīta izmazgāšu matus un iešu dārzu ravēt.
dārzs man patīk.
un, kas ir ļoti svarīgi, tur uzreiz var redzēt rezultātu.
tagad es mēģinu sevi motivēt vismaz matus izmazgāt, jo dārza ravēšanai nu jau ir par karstu...
pēcpusdienai es biju izdomājusi iet uz pilsētu, nosēsties kaut kādā kafe un lasīt grāmatu.
tas man tik ļoti patīk un dod prieku - būt starp cilvēkiem, bet nerunāt ar viņiem.
man ir bail, ka arī to es neizdarīšu.
vienīgais, ko es varu vienmēr un visur: veģetēt
pilnīgs pretstats "viņa dzīvoja dzīvi pilnasinīgi"