ak, nu labi.
tātad mani ļoti privātie un subjektīvie iespaidi, abās valstīs dzīvojot pie vietējiem.
es neredzēju nevienu slinku turku! viņiem katram ir savs mazais darbiņš, biznesiņš, sava idejiņa, kā nopelnīt naudu savā valstī vai Eiropā, nav nekāds pārsteigums, ka paklāju tirgotājs, noķerot izdevību, var kļūt par lielas eiropiešu kinoindustrijas konsultantu kadru interjeru jautājumos. Mūsu hostu māmiņa vispār visu dienu tik apdarīja nelielu mājas soli un tusējās ar draudzenēm, kamēr vīrs un dēli strādā. Turki ir tīri un labi smaržo, viņiem ir kvalitatīvas šosejas un perfekti tālsatiksmes autobusi. Visās malās vajadzības gadījumā palīdzēja ar padomu un informāciju, negaidot par to nekādu samaksu.
Marokā es jutos kā staigājošs naudasmaks, kuram ir vietējos nerakstītajos likumos iekļauts PIENĀKUMS izsniegt naudu, naudu, naudu. Iespaids radās tāds, ka marokāņi visu dienu guļ un neko nedara, ja nu vien uzpīpē zāli. Piečakarēt tūristu ir goda lieta, piemēram, par lielo dateļu cenu iesaiņot viņam mazās. Ja tu esi uzlaikojusi kādu paltraku, tev tas nepiestāv un tāpēc tu vienkārši laipni pateicies un ej prom, tad tevi nolamā pēdīgajiem vārdiem. Tās, kas tur reāli strādā, ir sievietes. Viss izskatās stipri nolaists un nekopts, izņemot karaļpili. Pludmalē mētājas atkritumi. Marokāņu puisis, cerēdams uz aprēķina laulībām ar eiropieti, turēs viņu aiz rokas un koķetēs, bet pat neiedomāsies paņemt un panest viņas smago mugursomu.

Bet nu viss šai pasaulē ir relatīvs, es nupat pirms nepilna mēneša satiku Francijas iedzīvotāju no marokāņu ģimenes, un jāsaka, ka viņš šajā aprakstā ne par procentu neiekļaujas. Tā ka visus arābiski runājošos arī noteikti nevar bāzt vienā maisā...

(Reply to this) (Parent)