|
June 20th, 2013
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) lavendera | 10:54 am - Labs cilvēks nav profesija? Ir jau nu gan!
Apmēram pēdējā mēneša laikā man ir bijis padaudz pārdomu par šo tēmu, ka vēlams taču skatīties, ko pieņem darbā, kur ir komunikācija ar cilvēkiem. Citādi visu iespaidu var sabojāt.
Piemēram, veloserviss Trase, kurš citu vidū vienmēr ir izcēlies ar superīgu attieksmi pret klientiem, viņiem patlaban ir praktikants (kurš apkopi taisa gluži čābīgi, starp citu). Un praktikants atšķirībā no vecajiem kadriem uz jautājumiem atbild ar vienzilbīgiem vārdiem un skābalainu sejas izteiksmi. (Nu loģiski, tajā brīdī man jau kļūst vienalga, kurā veloveikalā es braukšu iepirkties, kad man būs tāda vajadzība.) Matīsa ielas placī meistars ir vēl baisāks, man ir aizdomas, ka pusi no tā, ko viņam latviski saka, viņš nemaz nesaprot. Bet Slokas ielā īstā "pērle" ir īpašnieks, kas manā klātbūtnē brēca uz meistaru: "Nav ko te pļāpāt, lai atstāj riteni un ej pie darba!" - bet biju uzdevusi tik vien kā vienu vienkāršu, īsi atbildamu jautājumu, kuram, protams, prasītos papildinfo, vai viņi to var izdarīt, cik tas maksās un cik ilgā laikā; bet, protams, pēc šitāda "lai atstāj riteni un pirms tam nekādu sarunu" es aizbraucu uz citu darbnīcu.
Ecocatering es ēdu kādus burgerus vai salātus tikai tad, ja man tos pasniedz pats Rihards - kurš ieēdināja, tas lai arī baro. Jo viņa jaunajiem darbiniekiem trūkst personības, šarma un šova, bet bez šīm trim sastāvdaļām kurš gan būs tik traks, lai ēstu par tādām cenām? Jau Rihardam bija mani jāpieradina apmēram pusgadu, bet tie mazie puisīši un meitiņas to nemaz nespēj.
Vēl es ik pa laikam ar kuponiem krāsoju skropstas. Nu, secinājums ir drīzāk, ka tie konkrētie saloni ir tādi ūķi, ka citādi nemaz nevar klientus dabūt, nevis izmanto kuponus jaunu klientu iegūšanai. Jo, ja "meistare" man trīsreiz nīgri pārvaicā, vai patiešām es vēlos visu, kas kuponā minēts, un vai tiešām man nepietiks tikai, ka viņa mani paplūkā ar pinceti, toties pat nepaprasa, kādas ir klientes vēlmes attiecībā uz krāsu un formu, un 15 ar nīgru ģīmi nostrādātās minūtes noslēdz, uzriedama "lūdzu!", loģiski, ka es uz to salonu vairs neiešu un arī citiem pateikšu, lai neiet.
Man ir arī labais piemērs - kolēģe, kurai es varu piedot visu, ko viņa neprot, un padarīt to viņas vietā, lai tikai viņa mums būtu: jo tik jautri darba pasākumi mums bez viņas mūžam neizdotos: īsts zelts, kurbulis, enerģijas bumba un ideju ģenerators, un vienmēr ar sirsnīgu attieksmi un labā garastāvoklī.
Baisa rakstura cilvēku, bet izcilu profesionāli es laikam akceptēju tikai vienā nozarē. Medicīnā. Tur man tiešām ir svarīgi, lai dakteris pirmām kārtām ir savas jomas eksperts, nevis uķipuķi kilikili. (Tiesa, šai jomā ir sastapti arī kaudzēm baisa rakstura nejēgu.)
|
Reply
|