No Mārtiņa līdz pat Metenim latvieši gājuši masku gājienos. To nosaukumi un parašas atšķiras atkarībā no vietas un laika, kad maskās iets. Izplatītākie ir ķekatas (pārsvarā Kurzemē), budēļi (Zemgalē), kaladnieki (Latgalē), čigāni (Kurzemē, Vidzemē), kā arī nosaukumi pēc dienām: Mārtiņos - mārtiņbērni, Katrīnās - katrīnbērni u.tml. Mazāk zināmi nosaukumi ir buki, miežvilki, bubuļi u.c. Dažviet viepļu gājējiem bija dažādi nosaukumi dažādos svētkos, piem. Dobelē Ziemassvētkos - danča bērni, bet Meteņos - budēļi.

Leli, mozi čygōneni,
Maucītēs kurpeitēs:
Šei dīneņa, šei naksneņa
Ejamō, takamō.

Gājieni staigāja no mājas uz māju, trokšņodami, dziedādami sev raksturīgas dziesmas (ar piedziedājumiem kaladō, tōtari, duidō, olilō, kūčō u.c.). Ja kāds mācēja kādu muzīku spēlēt, tad uzrāva uz tās, ja nē, tad iztika ar sadzīves priekšmetiem - pannām, katliem, veļasdēļiem, govju zvaniem u.c. Galvenais - jābūt lielam troksnim.

Kas tur rībina
Uz istubīnu?
Ķekatas dancina
Savus kumelīnus.

Starp ķekatu, budēļu, kaļadu u.c. gājieniem ir arī atšķirības - gan maskās (čigāniem, piemēram, jābūt čigānu saimei ar kādiem papildus zvēriem un mošķiem, ko izrādīt), gan dziesmās. Tomēr tik smalki mēs to būšanu neaplūkosim un atļausimies visus sabāzt vienā maisā.
Nonākušas kādā sētā, ķekatas ar dziesmu prasījās istabā.

Atver durvis, nama māte,
Laid iekšā budēlīšus:
Budēlīši nosniguši,
Lediņā sasaluši.

Ja nelaida, tad drīkstēja kādu skādi padarīt.

Ja jūs iekšā nelaidīsit,
Aizķērnāšu nama durvis.

Bet galvenais - šādam namam netika ķekatu nestā svētība, veselība, auglība.

Neguļat, slinkas sievas,
Eit, raugāt govu stalli:
Ķekatīnas ielaidušas
Stallī mazas raibaļīnas.

Tāpēc visi prātīgi ļaudis aicināja budēļus istabā. Atnācējiem vienumēr bija barvedis - budēļu tēvainis, ķekatu tēvs, čigāns. Tas tad ņēmās pārbaudīt istabas tīrību, saimes locekļu zināšanas un čaklumu.

Iesim iekšā, budulīši,
Raudzīs, kāda istabiņa:
Vai ir silta kurināta,
Vai ir tīra izslaucīta?
Ir gan tīra izslaucīta,
Priežu mizas plānvidē.

Domu apmaiņa norisa gan runājoties, gan apdziedoties.
Ja bija kādi zvēru viepļi, tad tiem bija jārāda, ko māk darīt, bieži vien dancojot.

Danco, lāci, danco, lāci,
Saimeniece aizmaksās:
Šķiņķi gaļas, klaipu maizes,
Trīs dālderi sīkas naudas.

Saimes locekļus iepēra žagariem - tas devis svētību, veselību, auglību.

Budēlīti, tēvainīti,
Izper manu līgaviņu:
Dievs dos manai līgavai
Citgad mazu ķēbulīti.

Budēļu māte un čigānietes mēdza zīlēt, pareģot nākotni.

Čygōneica Dīva lyudze,
Lai dūd meitas kartas mest:
Kura atnas šņaba kvartu,
To tai izmat lobu kartu.

Reizēm ķekatas arī kādu nieku "nozaga" - noslēpa, lai saiminieki dabūn pameklēt.

Kavājat īlenus,
Kavājat susekļus:
Ķekatu pulkā
Rāvēju ļaudis.

Saimniekiem savukārt bija ķekatiņas jāpabaro, jāpadzirda, i vēl kulē kas jāieliek.

Lai bij dzīve, kam bij dzīve,
Čigānam laba dzīve:
Dod pieniņu, dod sviestiņu,
Dod cūciņas šņukuriņu.

Bet ne jau uzreizi, protams. Vispirms jāparauga, ko čigāni māk, jāapprasās kādus ceļus staigājuši, jāmēģina saprast, kas zem kura viepļa noslēpies.

Nama māte vaicāja,
Kādas zemes budēļi?
-No Rīgas, no Rīgas,
Kazāku dēli.

Budēļiem, no savas puses, par visu varīti jācenšas palikt nepazītiem. Lai nepazītu pēc balss, mutē lika kādu priekšmetu, reizēm no rāceņa izgrieza liekos zobus.
Nobeigumā nosaukšu pazīstamākos viepļus:
1. Ļaudis - puisis par meitu, meita par puisi, čigāns, žīds, ubags, zaldāts u.c.
2. Dzīvnieki - lācis, kaza, zirgs, dzērve, buks, stārķis, govs u.c.
3. Priekšmeti - siena kaudze, labības kūlis, siets, slota, grozs u.c.
4. Pārdabiskas radības - Nāve, Velns, Dievs, Laima, dzīvais mironis, spoki, garā sieva, mazais vīriņš, ragana u.c.
5. Jauktie - spēlmanis uz siena kaudzes (1.+3.), jātnieks uz zirga (1.+2.) u.c.

Nāciet, ļaudis, skatīties,
Kādi brauca budēlīši:
Purva dzērve, meža lācis,
Visupēc balta nāve.

Ticējumi
*Līdz ķekatām vajagot saēst visu gaļu, un ja nevar visu saēst, tad var vēl palikt tikai tikdaudz, kā var zobos saturēt; bet ja paliek vairāk, tad tas jādzen laukā no mājas, tas nav nekāds saimnieks.
*Ķekatu dienā vajaga lēkt ķekatās un paņemt lielu, garu kadeģi un kadeģa galā vajaga uzsiet kādu linu sauju, tad to gadu būs lieli lini.
*Visos apgabalos vienādi buduļos negājuši. Citos gājuši vairāk dienās: Mārtiņa dienā, Ziemas svētkos, Jaunā gadā un aitu jeb jēru dienā, bet citos vienīgi buduļu jeb jēru dienā, kas svinēta otrdienās priekš pelnu dienas aitām par godu. Tās dienas vakarā saimnieks nostājies istabas vidū ar grozu rokā, kur bijuši vārīti zirņi iekšā. Apkārt apsēdušies mājas ļaudis un turējuši atplēstas rokas klēpī. Saimnieks nu sējis visapkārt zirņus un cik nu kuram zirņi rokās, tik jēru to gadu bijis jāgaida.
*Kad buduļu vakarā sieviete liek vīrieša bikses pagalvī, tad viņai naktī rādīsies tas, kas viņu precēs. Vīrietim atkal jāliek sievietes svārki pagalvī.

Tā tik ir doma!
Uztaisi ar draugiem maskas un kādu vakaru starp Mārtiņiem un Meteni, vislabāk jau ap Ziemassvētkiem, dodieties ķekatās. Varat apstaigāt radus, draugus, paziņas, klasesbiedrus, skolotājus - visi labi ļaudis būs priecīgi. Kad ķekatiņas ienāk mājās, jāapjautājas par saimnieku dzīvi, jāpadzied kādas dziesmiņas, jāizdancina zvēri (lācis, kaza). Tāpēc noteikti palūdz folkloras skolotājam, lai iemāca dažas dziesmas. Ķekatas, kas nezina dziesmas, tāds izsmiekls vien ir. Kad ķekatiņas savu māku parādījušas, jāprasa saimniekiem ēsti un dzerti. Noteikti neaizmirstiet paņemt līdzi lielu maisu, kur labumus salikt! Tā lūk. Ja nu tomēr gadās kādi īgņas, kas nelaiž iekšā, tad ķekatām ir brīv gan duru kliņķi pastutēt, gan slieksni nomīzt.

/ http://folklora.lv/skola/kekatas.shtml /