00:20
Jau nedēļas divas cenšos salīt - vēl ne reizi neesmu trāpījusies lietum ceļā. Atbraucu mājās, tikko lijis, atkal nokavēju, un tā visu laiku, tā dzīvi var nokavēt, tevi un sevi aizmirst un nogalēt, un es vairs nedomāju, es vairs neredzu sapņus, un tie koki tur var stāvēt, man tie vairs netraucē.
00:53
Kaut kas ir greizi, jau pašos pamatos nepareizi. Esmu nevajadzīgs privātīpašums - suns uz siena kaudzes ir galvenais personāžs šajā stāstā. Un man ir kaut kā skumji, es jau sen kā vairs nevaru vienkārši skrāpēt no sevis ārā, visi tie gadi, tas viss, es brīžiem jūtos esam tikai medaļa, tas nav pareizi, un laikmeta retorika jau atkal, kāpēc ir tā, kā tas ir.
10:21
Lūstu un smoku, bet muguru taisnu, sejā smaidu,
meikaps un pievilcīgs
autfits, krūtis un augstpapēžu kurpes - tik daudz seju, tik daudz šķautņu, un kurš tad vairs var saprast, kas tur zem tām kārtu kārtām, sīpola mizām, un nevajag arī, es visu pati, pati.
11:17
Viņš tik daudz mani sāpina, bet tāpat es skatos fotogrāfijas un turpinu jūsmot par viņa rokām, kā var cilvēkam būt tik seksīgas rokas, es nesaprotu - tik stipras, tik skaisti veidotas un maigas, tāds
laskovij zverj kā zemfiras dziesmā. Vēl viņam ir fantastiska gaume (un mani viedie padomi), neviens man pazīstams vīrietis neprot apģērbties kā viņš, un vīrieši ar labu gaumi ir ļoti reta parādība mūsdienās, lielākajai daļai vispār nav izpratnes, kas ir labs stils, pat ne labs stils, runājot vienkāršāk - nav izpratnes par to, kas viņiem piestāv.
Un, kas būtiskākais, viņam ir brīvība, par ko vienmēr esmu klusībā apskaudusi, viņš spēj piekāpties, bet iekšēji paliek tas pats nepiejaucējamais vienpatis, tas pats vējš matos un saplēstās bikses ar fantastisko pasaules izjūtu, lai arī ārēji tēls jau sen kā cits.