 | |||
|
Gaidu..
Sēžu un domāju, vai viņš tiešām neko nerakstīs? Vai arī viņam jau ir pilnīgi vienalga...
Kaut būtu tagad tā, kā bija agrāk.. Žēl, ka nevar izmainīt to, kas bijis.
Kur Tu esi?
http://www.youtube.com/watch?v=GTbwU7YhD
|
|||
| |||
|
Ir!
Beeeeeeidzot man ir kur palikt! Un šoreiz uz ilgāku laiciņu, nekā viena nakts. Tas ir makten jauki. :) Pēc kārtējās garās staigāšanas, meklēšanas beidzot atradu to vietu, ko vajag - kaut kāds bulgāru institūts. Tagad sēžu, atpūšos, bet drīz jau būs atkal jābrauc garais gabals (par laimi, šoreiz bez visiem tonnīgajiem koferiem) uz citru pilsētas daļu, uz poliklīniku pie ārsta. Jānoskaidro, vai varu dabūt šite tās savas procedūras. Šausmīgs pārgurums, savilkti pleci, stīvums visos kaulos un muskuļos. Jūtos tā kā tāds pendzis. :D Cik labi būtu, ja mani kāds tagad pamasētu...
|
|||
| |||
|
Trakums
Šitā diena bija diezgan briesmīga. Man ir tulznas uz rokām, visas plaukstas sarkanas, rokas sāp, mugura sāp... Kā teicu Mandy, man ir tāda sajūta, ka manai labajai rokai būs uzdzīti große Muskeln, bet kreisās rokas plecs izļodzīsies un roka vnk izkritīs.
Smagi kļūdījos domādama, ka galvas pilsētā kāds te mācēs labāk runāt angliski. Pff.. tādi paši kretīni, kā Rieti, reti kurš var. Labi, es braucu uz Itāliju, man ir jāmāk runāt itāliski, bet mums skolā, diemžēl, nav neviens, kas mums normāli to iemācītu darīt! Labi, ka vismaz bija kāda jaukāka sajūta atrodoties Vatikānā, kad staigāju pa Sv. Pētera laukumu, tirpiņas visu laiku skrēja pār kauliem. Tik skaisti tur ir. :) Tās strūklakas, gaismas, kolonnas, pati bazilika... Uz to visu skatoties un kaut kā mēģinot noķert tos mirkļus ar savu nabaga mazo, kabatveidīgo fotoaparātiņu, sapratu, ka vajag iegādāties normālu fočiku, lai var šitādu skaistumu arī vakarā, kad ir jau tumšs, smuki nobildēt. Negribējās iet prom no turienes.. Tikai nelaime tāda, ka es tagad atrodos pilnīgi otrā pilsētas galā, bet rīt 10:00 jābūt atpakaļ Parco della Musica. Lai nemocītu savu muguru, rokas un visu pārējo, laikam būs jābrauc ar taksi...
Interesanti būtu paskatīties, kas notiktu, ja es ar to vīrieti satiktos vēlreiz. Diez ko viņš no manis gribēja.. :D "Che bella signorina!" - nu kā jau vienmēr. :D
Šī diena arī neizpalika bez svilpšanas. :D
Ja ir interese, ar plašāku šīs dienas aprakstu varat iepazīties draugiem.lv :D
|
|||
| |||||
|
Cilvēka stulbums...
Parunājos arī ar dažu labu Lāci, paākstījos, paķēmojos, ļāvu, lai no manis kaut ko izvelk, izvilku pati kaut ko, noskaidroju kaut ko, pārliecinājos par kaut ko un apstiprināju to, cik gan cilvēki ir stulbi un nespējīgi izmantot dzīves dotās lielās iespējas. Un pēc tam viņiem pašiem vien nākas smagi nožēlot. Ak, kā man tas riebjas. Jāiemācās beidzot nebaidīties un runāt, bez aplinkiem un visādiem pinekļiem, un nedrīkst akli pieķerties kam vienam, tādējādi pazaudējot ko citu, iespējams vēl svarīgāku. Jāiemācās spert pirmo soli, izbaudīt mirkli un izgaršot sajūtas! Nu kādēļ ir jābūt tik bailīgam un lēnam un kādēļ tā ir jācer uz vienu, kaut zini, ka to tā pat nevar dabūt un to, kurš tevi gaida, tu nemaz neredzi? Ehh... Tik daudz pārdzīvojumi bijuši, ka tagad laikam ir bailes tikt sāpinātai. Bet dzīvē viss sāp.. Stulbi, stulbi, stulbi. Idioti paliek idioti. Nekādīgi netieku šovakar vaļā no tās dziesmas ----> http://www.youtube.com/watch?v=f_cN7byM0
|
|||||
| |||
|
Italy, Italy...
Sveiki, draugi! Sen neesmu šeit izvērsusies savos rakstos, tādēļ,
ka nekam, nekā, nekur, nekad nav laika, bet domāju, ka pienācis laiks atkal
kaut ko mazliet padrukāt. Nu tātad, es jau trešo reizi šogad esmu Itālijā. Jau atkal
citā vietā. Šoreiz tas viss man nāca negaidīti un pēdējā brīdī, bet nu es esmu šeit.
Tā viš i. Jā, 21.11.10. 11:05 es, pēc 3 stundu gulēšanas (atkal krāmējos
pēdējā brīdī) izlidoju uz Romu, uz meistarklasēm. Šoreiz gandrīz visu ceļu nogulēju (njā, nav jau
brīnums :D). Baigi neērti vispār, bet nu neko darīt. Brīžos, kad pamodos vēroju
skatu ārā pa logu - burvīgas mākoņu gubas, viss bija balts noklāts ar mākoņiem,
izskatījās kā mīksta dūnu sega. Skaisti. :)
Šoreiz no lidmašīnas sanāca izkāpt mazliet citā lidostas vietā, tādēļ sanāca
izmest tādu lielāku līkumu, lai atrastu bagāžas saņemšanas vietu. :D Bet, kad
atradu - kā nācu, tā uzreiz arī dabūju somu. Biju domājusi līdz centram ar vilcienu, bet noskaidroju, ka
līdz Sv. Čečīlijas akadēmijai diezgan sarežģīta tikšana pēc tam, tādēļ piemaksāju
mazliet vairāk un braucu kompānijā ar vāciešu baru un vēl kaut kādiem diviem ārzemniekiem
ar mini busiņu, kurš mani pieveda tieši pie pašām akadēmijas durvīm. Hahā.. bet
jautrība tād - tur bija ciet. Sazvanīt arī viņu nevarēja, tikai automātiskais
atbildētājs, uz manām iepriekšrakstītajām vēstulēm (kādas 3 vismaz) atbildējis
neviens nebija.. jautri. Un ārā nenormāli lija lietus un bija galīgi nejauks vējšs. Tā izskatījās, ka šajā laikā arī šeit cilvēku labākais draugs gandrīz kā Anglijā, ir lietussargs. :D Un tos lietussargus par visām varēm visiem, kam tāda nav, centās notirgot kaut kādi kārtējie apkārt staigājošie, uzbāzīgie čalīši. Man arī tika piedāvāts, kādas reizes 4 vismaz. :D
Tā nu es nolēmu, ka vajag meklēt kādu viesnīcu, kur pārlaist šo nakti, lai nav
jāvazājas apkārt ar tām lielajām , smagajām somām pa šitik šausmīgu laiku. Tur
pat netālu arī atradu vairākas viesnīcas, izvēlējos vienu, kurā man pat sanāca
nodiņģēt cenu (labi izvēlējos), jo šite viss ir šausmīgi dārgs. Un vēl Romas
centrs... Man gadījās ļoti jauka kundze reģistratūrā, kura
noskaidroja, ka ir vēl otra vieta, kur tie organizatorkretīni ir apmetušies. Aizgāju
sameklēt autobusu ar kuru līdz turienei varētu aizbraukt, mazliet pafočēju (cik
nu tādā lietainā, tumšā laikā var), iegāju, nedaudz pasēdēju baznīcā (uz vienas
lielās ielas šeit bija veselas 4 :D), tad jau jutos mazliet labāk. Un kā par
nelaimi, mazu gabaliņu pirms viesnīcas nejauši aizķēros aiz pamatīgi izļodzītā,
šķībā bruģa un saplēsu sev zābaku. Un tas nemaz nebija forši. Man jau tā visas
kājas slapjas bija un tad palika vēl slapjākas.
Rīt, pēc tam, kad būšu noskaidrojusi, kas vispār notiek, sarunājusi, vai
tieku kaut kur uz savām procedūrām, ko man vajag balss saitēm un vai varu būt šeit
kādu laiciņu kā klausītājs, nākamais, kas jādara ir jānopērk stingras kurpes
vai zābaki, citādāk es šeit pārvietoties nekur vispār nevarēšu. :D Viesnīcā izžāvējos, atpūtos, sakārtoju mazliet mantas, papļāpāju
ar Andu, paspriedelējām par dzīvi un par to, ka "uz to mums atkal jāiedzer"
un beidzot sanāca NORMĀLI (bez nekādas mātes
un citu traucēkļu klātbūtnes) parunāt ar Ilončiku, pēc šausmīgi ilgiem laikiem.
:)) Sarunāju ar Mandy rīt tikšanos, ceru, ka atradīšu pareizo vietu. :D Tā ka, man te iet diezgan interesanti un jautri. Īstas
nojausmas, kā lai tiek rītdien līdz Auditorium Parco della Musica man nav, bet
nu gaaan jau kaut kā. :D
|
|||
| |||
|
Alles dauern...
Un atkal sākas viss no gala... Pirmā diena, kad pēc slimošanas esmu skolā, bet jau es vienkārši fiziski nevaru paspēt izdarīt uz rītdienu visu, kas ir jāizdara. Kolosāli, ne? Vēl - kā nav, tā nav tā laika visu laiku piesēsties un uzrakstīt visu to, ko gribu šeit uzrakstīt (atkal izplūst garajās runās un vervelēšanā, bet dažreiz arī to vajag..tas palīdz.) Un atkal mūžīgā cīņa. (tikai šoreiz mazliet citās skaņās ----> http://www.youtube.com/watch?v=rNi7E1ob
|
|||
| |||
|
Kampf
Fight, fight, fight. Šī vakara un vispār pēdējā laika sajūta ----> http://www.youtube.com/watch?v=DCysXR92
|
|||
| |||
|
kā dejā..
Vai atceries, kā bērnībā mēdzi griezties? Griezties un griezties līdz nemaņai...? Bērniem patīk tā sajūta. Viņi griežas tik ilgi, līdz tik ļoti sareibst galva, ka viss apkārt esošais saplūst vienā veselumā un rodas pašu veidota dabīga eiforija. Bērni izbauda šo sajūtu, smejas un priecājas, līdz vienā brīdī reibums pāriet un bērns ar lielu blīkšķi nogāžas uz zemes. Šķiet, ka es jau sen esmu nogāzusies...
|
|||
| |||
|
Netaisnība.
Šodien biju festivāla "Arēna" rīkotajā kompozīcijas konkursā Lielajā Ģildē. Šī gada tēma - tautas mūzika. Interesants, bet visai savdabīgs pasākums. Nemaz nerunāsim par to, cik liela neorganizētība tur bija un kā nabaga Evija un Jēkabs (par pārējiem 7 dalībniekiem neko nezinu) nomocījās, lai tikai dabūtu savus skaņdarbus kaut cik kvalitatīvā, klausāmā līmenī. Laiks mūziķiem, lai iemācītos visus darbus stipri par maz, ar mēģinājumiem esot bijis pilnīgs sviests, daudzus instrumentus, kas ir vajadzīgi, nav iespējams dabūt, nācās gādāt pašiem, ar apskaņošanu, kas, piemēram Evijas skaņdarbā bija ļoti svarīga, arī viss pilnīgā aaausī... kaut kāds ārprāts. Un vēl visu pasākumu diriģēja misters V. Butāns ar visu savu stilīgo emmjāā, žestu.. Un pie šādiem apstākļiem žūrijas locekļi grib, lai viss skanētu ideāli? Nu jaukiņi, neko citu tur nevar pateikt. Klausījos, klausījos un nevarēju saprast, kur tādi sviesti rodas... daudzos darbos vispār nebija sadzirdama nekāda melodiskā līnija un tās attīstība, nekāda virzības.. tajā brīdī radās jautājums, kas tad vispār ir galvenais mūzikā? Nē, nu daži darbi bija tiešām ļoti interesanti, bet ilgstoši gan tādus nevar klausīties. Un noklausoties visus, es biju pilnīgi pārliecināta, ka uz finālu noteikti tiks gan Evijas skaņdarbs "Ragana" (etnisks stoner roka gabals, skanēja tiešām kolosāli, ja būtu bijis mazliet vairāk laika, lai visu samēģinātu un normāla apskaņošana, būtu vispār ideāli. Bet man šā vai tā pār ķermeni visu laiku skrēja tirpiņas.), Jēkaba skaņdarbs "Lietuvēns" (ataino īstas bailes un cīņu ar ļauno. Arī riktīgi foršs darbs un arī šitā laikā bija skudriņas. Cepums Jēkabam par to.) un vēl viens skaņdarbs, priekšpēdējais visā secībā, nav ne jausmas, kas tam ir autors, bet skaņdarbs saucās "Kad debesis un zeme satiekas" (šis vismaz bija ar kādu muzikālu virzību, saprotamu melodiju un atbilstošs autora rakstītajam skaņdarba aprakstam, nevis kā dažiem labiem citiem...). Nu jā..savācām visas mantas, aizvedām lielo basa bungu atpakaļ uz Dārziņiem, pēc tam aizgājām ar Eviju uz "Up in smoke" mazliet pasēdēt un atpūsties, tad braucām pie viņas ēst. Un jā, tad arī bija klāt šokējošais brīdis. Atnākusi vēstule no Gundegas Šmites ar tālāk tikušo dalībnieku sarakstu..njā, un Evija nav tikusi. Galvenais, ka paņemti tāāāādi sviesti, kurus noklausoties, prātā bija tikai pilnīgs wtf! Es tajā brīdī biju gatava aiziet un iekrāmēt tiem visiem kropļiem pa seju! KRETĪNI! Kas viņiem nepatika, es gribētu zināt, kāpēc viņi izdarīja šādu izvēli? Jo divi vai trīs no tiem pieciem tālāk paņemtajiem skaņdarbiem bija absolūts dzīvais ārprāts. Labi vismaz, ka Jēkabs tika tālāk. Evija, protams, neizrādija nekādas emocijas, bet es redzu, ka viņa pārdzīvo.. :/ Šitas viss darbs, ko tas nabaga cilvēks bija ieguldījis, kā viņa skrēja, meklēja visu, kas vajadzīgs, zvanījās, darījās, stiepa instrumentus un tas viss tā arī paliek..tā nekā. Jo skaņdarbu šādam sastāvam mums, nabaga skolniekiem mūziķiem ir ļoti grūti kaut kur piedabūt atskaņot, jo, lai varētu šo atskaņot ir vajadzīgi attiecīgi cilvēki ar attiecīgo instrumentu spēlētprasmi, visādas aparatūras un sazinkas tik vēl ne, un tam visam vajag naudu, bet mums tādas nav. Labi vismaz, ka tas šodienas visu darbu atskaņojums tika ierakstīts, vismaz kāds labums. Ilgi par to visu domāju un vēl labu laiciņu ar Līgu, kura arī bija klāt tai visā pasākumā, runājām, ka ir galīgi netaisnīgi. Pilnīgi nav saprotams, kā tad tā žūrija tur vērtē un kas viņiem nepatika. Arī Līga un Jēkabs bija šokā par to visu. Ai, dzīvē galīgi nav nekādas taisnības.
|
|||
| |
|
Lēnums..
Nav normāla interneta un tas ļoti traucē. Mans vadu internets kaut kādā mistiskā veidā pirms pāris dienām vienkārši pazuda. Labi, ka man vēl vismaz ir bezvadu - mobilais internets. Tiesa gan tas ir ļooooooti lēns un visas manis veiktās darbības pastāvīgi tiek bremzētas. Bet nu ceru, ka šodien šis viss lēnums izbeigsies. Sazvanīju Baltcom tehnisko dienestu, sarunāju, ka šodien atnāks meistars. Cerams, ka vaina nav nekur dzīvoklī, bet gan kaut kur ārpus tā, jo tad nebūs jāmaksā, un cerams, ka viss būs ok. Tagad jāturpina gaidīt... |
|
| |||
|
Jūku prātā..
Nespēja sakārtot savu prātu un tādējādi arī jūtas, mēdz novest pie pamatīgas emocionālās sagrāves. ...plus vēl visas citas problēmas.. Viss krājas, krājas, krājas... jūtu, ka drīz būs sprādziens, eksplozija. Kā jau vienmēr, Laima ir stipra un nesalaužama ļoti ilgu laiku, bet kādā brīdī arī viscietākajā dzelzsbetonā, no nemitīgajiem dzīves sitieniem, rodas plaisas... Šodien jutu, ka lūzuma punkts ir tuvu (kad pirmo reizi šajā mācību gadā aizgulējos un nokavēju vismīļās Ernštreites kundzes stundu, pazemīgi viņai atvainojos, bet viņa tik un tā savā sarkastiskajā izteiksmē man sabrauca virsū, man gribējās paņemt viņas slavināto, smago Murphy grammer grāmatu un no visa spēka iekrāmēt viņai pa ķobi...tas jau nekas, ka biju pirms tam paziņojusi klasesbiedriem, ka kavēšu stundu un lūdzu, lai viņi pasaka skolotājai. ..sabrēca vēl uz pārējiem klasē. Tā ir un paliek Ernštreite ...teju, teju novaldīju asaras.) Viss kārtējo reizi ir sakrājies par daudz - absolūts laika trūkums, nereāli daudz darba, spiediens no visiem, mīļo cilvēku aizbraukšana, pašas prāta stulbums, dzīves doto iespēju aizlaišana vējā, vienatne (tik daudz cilvēku apkārt, bet tu tā pat jūties viens.), daudzie pienākumi... Būs grūti visu pavilkt. Tagad tik atliek gaidīt, kad es salūzīšu, un cerēt, ka tomēr kāds spēs man palīdzēt salīmēties atpakaļ. Lai atkal varētu uzlikt bezrūpīgo, gaišo smaidu, mazliet trakulīgo izteiksmi, augsti pacelto galvu, un neviens atkal nezinās un nepamanīs, ka arī Laima(e)i kādreiz var būt grūti un skumji...
|
|||
| |
|
Pārdomas, pārdomas...
Mans pirmais oficiālais ieraksts šeit taps gan jau kaut kad drīzumā. Tagad galīgi nav laika gari un plaši pļāpāt un rakstīt te par visu. Šodien man ļoti interesants garastāvoklis - dziļās, iekšējās melanholiskās skumjas un tām pa virsu prieks, smiekli un neliela deva mana ķertuma. Tādēļ šodien lielās pārdomas. Tagad vienkārši gribas izpaust kādu sāpīgu emociju un jautājumu, cerot, ka tas, kā es domāju, nav patiesība... Kāpēc cilvēki gandrīz vienmēr palaiž garām dzīves dotās lielās iespējas? Kādēļ mēs skrienam pakaļ kādam, kuru uzskatam par svarīgu un vajadzīgu, kaut arī zinām, ka īsti nav iespējas "iegūt" šo cilvēku, kad tai pat laikā mūsu deguna priekšā ir kāds, kurš ir gatavs darīt tiešām daudz ko, lai tikai mums būtu labi?! Šis kāds grib būt ar tevi, bet tu tikai domā un ceri uz neiegūstamo... līdz kādā brīdī attopies, ka tas, kurš ir vēlējies būt ar tevi vairs nav šeit blakus, viņš ir aizgājis... Tu domā, ka "aizvietošana" nelīdzēs? Bet, kā lai tiešām to zina, ja nav mēģināts? Varbūt tad vismaz uz kādu brīdi tā aizrautība, sāpes un riebums rimsies? Ak, pārāk ilgi tu domāji, pārāk ilgi biji nepieejama, pārāk ilgi biji akli pievērsusies kam vienam... Cerību uz kaut ko nekad nevajag atmest, bet vajag izmantot dotās iespējas, citādāk vēlāk var nākties smagi nožēlot. "Neignorē kādu, kuram Tu esi svarīgs, jo kādu dienu Tu vari saprast, ka esi pazaudējis dimantu, kamēr krāji akmeņus." "Tas,ko tu nevari dabūt, vienmēr liekas labāks par to, kas tev pieder.Tā arī izpaužas cilvēka dzīves romantika un idiotisms."(Remarks) "Viņš skries tev pakaļ kādu laiku, līdz pienāks diena, kad viņš beigs ap tevi riņķot un tajā brīdī tu vēlēsies, lai būtu ļāvusi sevi noķert!"
"Dievs patiesībā ir dāsns – viņš bieži sabīda kopā "īstos", bet mēs paši neprotam rīkoties, sabojājam doto iespēju." |
|
galīgsstīvumsvisur
kannnichtschlafen