Parunājos arī ar dažu labu Lāci, paākstījos, paķēmojos, ļāvu, lai no manis kaut ko izvelk, izvilku pati kaut ko, noskaidroju kaut ko, pārliecinājos par kaut ko un apstiprināju to, cik gan cilvēki ir stulbi un nespējīgi izmantot dzīves dotās lielās iespējas. Un pēc tam viņiem pašiem vien nākas smagi nožēlot. Ak, kā man tas riebjas. Jāiemācās beidzot nebaidīties un runāt, bez aplinkiem un visādiem pinekļiem, un nedrīkst akli pieķerties kam vienam, tādējādi pazaudējot ko citu, iespējams vēl svarīgāku. Jāiemācās spert pirmo soli, izbaudīt mirkli un izgaršot sajūtas!
Nu kādēļ ir jābūt tik bailīgam un lēnam un kādēļ tā ir jācer uz vienu, kaut zini, ka to tā pat nevar dabūt un to, kurš tevi gaida, tu nemaz neredzi? Ehh... Tik daudz pārdzīvojumi bijuši, ka tagad laikam ir bailes tikt sāpinātai. Bet dzīvē viss sāp.. Stulbi, stulbi, stulbi. Idioti paliek idioti.
Nekādīgi netieku šovakar vaļā no tās dziesmas ---->
http://www.youtube.com/watch?v=f_cN7byM0
Current Mood: |
 kannnichtschlafen |
Current Music: |
http://www.youtube.com/watch?v=f_cN7byM0l0 |