lago

Kaut kur čabinās lietus lāses. Bet īstenībā tas ir apmāns, jo diena ir skaidra. Kā kristālgabaliņš sisrsniņā.

Es jutos slikti, jo nespēju atbildēt uz pamatotiem aizrādījumiem un pārmetumiem. Un, lai sevi kaut kā izpestītu, izmantoju pagājušā gada atmiņas. Tas ir tik muļķīgi!
Bet es atvainojos, jo tā sirds tapa brīvāka. Jaunajai dienai!

Es jau tā naidojos, vispār jau pareizāk būtu - kašķējos, ar tik daudziem cilvēkiem, ka man pašai paliek baisi!

Kas notiek?

Un kāpēc es ģimenei daru pāri? Vai tās ir pārejošas hormonu vētras vai neizteikti pārmetumi no pagātnes pāridarījumiem?
Vai arī spīts! Par to, ka mājās nejūtos kā mājās. Ka jāmeklē gulta, kur gulēt, spilvens, uz kura nolikt galvu, sega, kurā ietīties??!!
Varbūt sajutos tai ciemiņu statusā, kurā mani visu laiku ielika? Un tā sajūta nebija laba! Goda vārds nebija!

Un mīlestība nepazūd! Nepazudīs! Es tikai ceru uz to, ka nicinājums un ienaids paies man garām neaizskarot! Viņš ir muļķis un muļķīgs!

NEKAD mēdz pienākt, tāpēc "nekad nesaki nekad!!!"