Vīrietis
1. Ir liela vēlme viņu saukt par - mans...
2. Jūtama jau padziļināta pieķeršanās no manas puses...
3. Ir parādījusies mātišķa vēlme aizsargāt :)))
4. mēs esam kopā
5. es esmu laimīga ar viņu
6. viņš ir mīļš, dažreiz pārāk aizsargājošs (varbūt tā ir nepierastība)
Un vispārīgi - ir labi tā... zināt, ka kāds arī ilgojas pēc manis, nevis tikai es esmu tā, kurai sirsniņa žņaudzas... kaut kā tā.
Viņš noskuvās un es biju šokā. No tā, cik viņš likās svešs. Laikam jau biju pieradusi pie bārdiņas:)
Bet tad... Viņš izskatījās jaunāks. Maigāks...
Viņa lūpas... Mmmmm.. Viņam ir skaistas, siltas lūpas! Brīžiem bija vēlme pielipt viņām un tā palikt kādu laiku:))))))
Un es sadrūmu, jo man tad bija jābrauc prom. Un es skatījos uz viņu un jūsmoju, jo viņš izskatījās skaists. Un es sajutu greizsirdību uz visām tām zināmajām un nezināmajām meitenēm, sievietēm utt, kas viņu satiks, kas uz viņu skatīsies!
Ārprāc. Cik es biju muļķīga! Vienīgais, par ko varēju domāt - ko gan viņš manī ir atradis?
Dažreiz man šķiet, ka moku viņu ar savām skumjām, kas ne no šā ne no tā piezogas un kādu laiku mani tur savās aukstajās rokās.
Dažreiz man bail viņu aizbaidīt, izrādot savu lielo pieķeršanos. Un tad es mēģinu būt vēsa... Bet - es negribu!
Kaut gan - arvien (vēl joprojām)ir tās bailes, ka viņš arī nebūs gatavs... man, manai pasaulei, manām jūtām utt...
Un es šad tad iedomājos, varbūt es vēlos par daudz? Un vispār - cik daudz es drīkstu vēlēties?
Nezinu, kas ir noticis, bet manī ir kaut kas tāds, ko derētu dabūt laukā, jo man šķiet, ka vairs neesmu tā, kas biju... kas vispār esmu.
Jā, vīrietis miegā teica:
"Nāc pie manis, manu zaķīti, manu kaķīti, manu mīļumiņ... Kā es Tevi mīlu!"
Nu vo, un iestājās neveikls klusums... Manī... Jo es biju pārsteigta.. Kuru tad viņš mīl?
Mani? Ai, nē...
Nu vo.
Tagad tikai atliek zīlēt, vai aizmirst, vai padoties... vai arī vienkārši... kaut ko...Nezinu. Jāpaņem laiks pārdomām.
Bet, varbūt es tā vienkārši nemaz nemāku?
2. Jūtama jau padziļināta pieķeršanās no manas puses...
3. Ir parādījusies mātišķa vēlme aizsargāt :)))
4. mēs esam kopā
5. es esmu laimīga ar viņu
6. viņš ir mīļš, dažreiz pārāk aizsargājošs (varbūt tā ir nepierastība)
Un vispārīgi - ir labi tā... zināt, ka kāds arī ilgojas pēc manis, nevis tikai es esmu tā, kurai sirsniņa žņaudzas... kaut kā tā.
Viņš noskuvās un es biju šokā. No tā, cik viņš likās svešs. Laikam jau biju pieradusi pie bārdiņas:)
Bet tad... Viņš izskatījās jaunāks. Maigāks...
Viņa lūpas... Mmmmm.. Viņam ir skaistas, siltas lūpas! Brīžiem bija vēlme pielipt viņām un tā palikt kādu laiku:))))))
Un es sadrūmu, jo man tad bija jābrauc prom. Un es skatījos uz viņu un jūsmoju, jo viņš izskatījās skaists. Un es sajutu greizsirdību uz visām tām zināmajām un nezināmajām meitenēm, sievietēm utt, kas viņu satiks, kas uz viņu skatīsies!
Ārprāc. Cik es biju muļķīga! Vienīgais, par ko varēju domāt - ko gan viņš manī ir atradis?
Dažreiz man šķiet, ka moku viņu ar savām skumjām, kas ne no šā ne no tā piezogas un kādu laiku mani tur savās aukstajās rokās.
Dažreiz man bail viņu aizbaidīt, izrādot savu lielo pieķeršanos. Un tad es mēģinu būt vēsa... Bet - es negribu!
Kaut gan - arvien (vēl joprojām)ir tās bailes, ka viņš arī nebūs gatavs... man, manai pasaulei, manām jūtām utt...
Un es šad tad iedomājos, varbūt es vēlos par daudz? Un vispār - cik daudz es drīkstu vēlēties?
Nezinu, kas ir noticis, bet manī ir kaut kas tāds, ko derētu dabūt laukā, jo man šķiet, ka vairs neesmu tā, kas biju... kas vispār esmu.
Jā, vīrietis miegā teica:
"Nāc pie manis, manu zaķīti, manu kaķīti, manu mīļumiņ... Kā es Tevi mīlu!"
Nu vo, un iestājās neveikls klusums... Manī... Jo es biju pārsteigta.. Kuru tad viņš mīl?
Mani? Ai, nē...
Nu vo.
Tagad tikai atliek zīlēt, vai aizmirst, vai padoties... vai arī vienkārši... kaut ko...Nezinu. Jāpaņem laiks pārdomām.
Bet, varbūt es tā vienkārši nemaz nemāku?
Atslābsti. Izskatās, ka tu pati kaut ko izdomā un tad streso. Nemokies. Un nemoki viņu.
Ak...
Pladies!