|
Jan. 17th, 2005|08:39 pm |
nezinu, vai tādā pakāpē, kā tu stāsti, bet man tādi sapņi ir bijuši.
sākumā bija riktīgi scary, jo tie bija murgi. es it kā pamostos, bet nevaru pakustēties, nevaru pat pakliegt vai ko citu. ar laiku šādi sapņi sāka atkārtoties un tad pirmoreiz es šādā sapnī it kā izkāpu no sevis ārā, jo man bija dikti bail. un es (tas, kas no manis piecēlās - dvēsele, nezinu, tas tā skarbi skan) skrēju uz otru istabu, lai pamodinātu kādu, lai tas kāds pamodina mani. beigās nekas nesanāca un es pamodos no tā, ka kliedzu. izrādās es knapi čukstēju, bet domas tādas, ka kliedzu uz dzīvību un nāvi.
un tad tā, apmēram reizi pusgadā man nāca šādas naktis, ar laiku redzēju, kā manā priekšā dedzina manus draugus u.c. riebeklības. bet pamosties ta' nevar!
un tad vienu nakti es sapratu, ka es nepamosoties varu "valdīt" pār savu sapni. un pieredzēju vienu no skaistākajiem mirkļiem mūžā. Es piecēlos un atvēru logu, un aizlidoju. lidoju uz teiku un visu redzēju tik šaušmīgi reāli, kaut gan nekad dzīvē vispār neesmu lidojusi. no rīta iesmējos, ka tas kā Pīters Pens un Vendija. bet sajūtas neaprakstāmas. jocīgas, jo es esmu pamodusies, bet tomēr nē. kopš tā laika nekas tāds nav atkārtojies. žēl, ne?
manam draugam arī tā ir gadījies, tikai viņš reiz šādā naktī, kad sapratis, ka var būt viss, ko vēlas, aigāja kauties ar urlām. smieklīgi, bet toreiz viņam bija tāds periods.
-
vispār būtu dikti interesanti uzzināt ko vairāk, piemēram, vai šiem sapņiem var it kā "pavēlēt", kad tiem nākt utt.
nu tas tā par mani..
-a |
|