Šī lēnprātīgā padevība, šī mierīgā klusēšana zem patvaļas sitieniem, kā jau sacīju, nav tas, par ko to uzskata muižnieki. Tā nav stulba rezignacija, bet apslēptas dusmas, nozīmīgākais simptoms vislielākajam izmisumam, kas ir tuvu, ļoti tuvu. Tauta vairs nav verdziski paklausīgs suns, ko var ar sitieniem dzīt važās. Tā ir tīģeris, kas klusās dusmās grauž savas važas un ar ilgām gaida to acumirkli, kad varēs tās saraut un savu kaunu nomazgāt asinīs.