Līdzko jaunā pilsoņu sabiedrība, vajadzības spiesta, ir nodevusi savu varu un likumu izpildīšanu viena cilvēka rokā, tas jau mācās izlietot nelietīgi kā vienu, tā otru. Viņš ir tautas augstākais tiesnesis; bet augstākais likums, kam viņš klausa, ir paša iedomas un paša iegriba. Viņš ir tautas augstākais vadonis; bet viņš vada tautu, vienīgi lai sasniegtu savus savtīgos nolūkus. Lai tos realizētu, viņam nekas nav par svētu, nekas nav par dārgu. Atsevišķais cilvēks un tauta viņa acīs vairs nav nekas patstāvīgs: tie ir tikai skrūvītes - ne valstī, bet tai mašinerijā, kas dod spēku viņa varas kārei. Viņš droši runā uz abiem, tāpat kā grieķu vadoņi pie Trojas: "Karā nozīme tev maza, vēl mazāka padomē bija." Iliadā, II, 202.