Kāda tauta ir nobriedusi revolucijām, vispārdrošākajiem pasākumiem nevis tad, kad tās posts sasniedzis augstāko pakāpi, bet tad, kad tā visu savu postu visdzīvāk sajūt: tas ir laikmets, kurš ne vienmēr sakrīt ar pirmo, bet parasti tam seko, kas notiek aiz viegli saprotamiem iemesliem. Posta visaugstākā pakāpe notrulina prātu un apstulbina. Ikvienu pārāk daudz nodarbina viņa pašreizējās sāpes un vajadzības, lai viņš vēl spētu saskatīt vispārējo un raudzīties nākotnē. Bet pirmajā brīvajā mirklī, kas domājošam cilvēkam ļauj atņemt elpu un apsvērt, viņš saņem drosmi un taisa plānus, kā nodrošināties pret nelaimes atgriešanos. Vienā acumirklī viņš met savu degsmi tūkstoš citu brāļu sirdīs un aizrauj tos uz darbiem, kas agrāk tiem likās neiespējami.