Es vēlreiz ieskatos latvieša tēlā, ko šeit esmu devis, un man jāatzīst, ka tas nav nekāds jaukais. Neattīstīti, notrulināti viņu lielum lielais vairums maldās pa dzīvi un nezina augstāku laimi kā ar veselu muguru paēsties pelavu maizes, nezina citu drosmi kā pacelt acis uz lielkungu, nezina citu gudrību kā neļaut sevi pieķert zādzībā. Lopiski piedzerties tikai svētdienās vien viņam ir tikums, netikt pērtam viņam ir gods. Vārdu sakot: viņš ir tāds, kāda var būt tauta, kuras cilvēcību jau sešus gadsimteņus kremt verdzības pūķa zobs. Bet es ticu, - mani lasītāji būs tik taisnīgi, ka ienīdīs nevis sakropļoto raksturu, bet šā sakropļojuma cēloņus. Riebumu pelna nevis senās Romas pundurīši, bet gan vergu tirgotāji, kas bērnus ieslodzīja kastēs, lai tos padarītu par monstriem.