Durvis apmeklētājiem tas vēra pagājušā gada 13. novembrī. Muzejs ierīkots kādā trīspadsmitā gadsimta pilī, kas atrodas nelielā Toskānas ciematā San Giovanni d'Asso. Baltās trifeles, ko romieši savā laikā izmantojuši kā afrodiziaku, mūsdienās pazīstamas ne tikai kā ļoti augstu vērtēta ēdmaņa, bet arī kā dārgākās sēnes pasaulē. Nesen kādā labdarības izsolē Romā viena šāda trifele, kuras masa nedaudz pārsniedza kilogramu, pārdota par 31,600 eirām. Sēni nopircis kāds itāļu-amerikāņu restorānu īpašnieks Makss Džiambelli (Max Giambelli). Lai gan šī ir lielākā jebkad samaksātā summa par trifeli, pati sēne, kura par to tika nopirkta, nebūt nebija tā iespaidīgākā. Šis tituls pienākas 1954. gadā atrastajai 2.52 kilogramus smagajai trifelei, kura vēlāk kā dāvana tika pasniegta toreizējam ASV prezidentam Dvaitam Eizenhaueram (Dwight Eisenhower). Trifeļu muzeja iekārtošanai pieaicināti tika trīs cilvēki - farmaceits, botāniķis un šefpavārs. "Tas nebūs vienkārši muzejs, tas būs izaicinājums cilvēka maņām", dienu pirms muzeja atvēršanas apgalvoja ciemata grāmatvedis Enco Frančini (Enzo Francini). Muzeja ekspozīcija, kas papildināta ar videomateriāliem un dažādām interaktīvām programmām, apmeklētājus iepazīstina ar pašu izslavēto sēni, tās vēsturi, kā arī ar tās vākšanas metodēm. Visvairāk muzeja veidotāji lepojas ar smaržu izstādi, kurā iespējams nobaudīt dažādu trifeļu veidu aromātus. "Ir iemesls, kāpēc trifelēm tiek piedēvētas afrodiziaka īpašības", teica Frančini kungs, "Lai gan gluži Viagra tās nav, mūsu veiktie ķīmiskie testi ir parādījuši, ka to aromātam piemīt nomierinošs efekts, kas cilvēkus noskaņo uz mīlestības nots." Īpaši trifeļu meklēšanai trenēti suņi, kas tiek uzskatīti par vērtīgākiem palīgiem trifeļu medībās nekā cūkas, kas savu atradumu lielākoties uzreiz notiesā, Itālijā var maksāt tūkstošiem eiru. "Trifeles Itālijā nav tikai pārtikas produkts, tās ir daļa no mūsu kultūras," savu stāstāmo pabeidz Frančini.

Čehu mikologs Jans Borovička (Jan Borovička) atklājis un aprakstījis vēl vienu halucinogēnus alkaloīdus saturošu sēņu sugu - Psilocybe moravica (skat. att.). Kopš atklāšanas, šīs sugas pārstāves Čehijā uzietas piecās dažādās vietās, kas atrodas 270 līdz 700 metrus virs jūras līmeņa. Sēne aug rudens un ziemas mēnešos grupās uz koksnes atliekām lapu un jauktu koku mežos, kā arī starp dažādiem nātru un rožu dzimtas augiem. Tai raksturīgs pikanti salds aromāts un rūgtena garša. Jāpiebilst, ka šī nav pirmā Jana Borovičkas atklātā psihoaktīvā sēņu suga - pāris gadus atpakaļ viņš Čehijas mežos atrada, aprakstīja un vārdu deva vēl vienai "maģiskajai" sēnei - Psilocybe arcana. Šajā kontekstā jāpiemin pazīstamā etnomikologa Gastona Guzmana (Gastón Guzman) salīdzinoši nesen Spānijā atrastā un aprakstītā Psilocybe gallaeciae, kas arī tiek uzskatīta par līdz šim nezināmu sugu. Cerams, ka tuvākajos pāris gados kāda no manām sēņu ekspedīcijām vainagosies ar panākumiem. Psilocybe lettica, es jau nāku. Ha! :)

Jauna sēņu suga ļauj cerīgāk lūkoties tropisko lietusmežu nākotnē.

Iespējams, ka pētnieku grupa no Liverpūles Džona Mūrsa Universitātes (Liverpool John Moores University) ir atradusi veidu, kā glābt mūsu planētas lietusmežus no bojāejas. Glābiņš varētu slēpties mazā apaļā sēnītē, kas smaržo pēc anīsa sēklām. Tā atklāta Taizemes lietusmežos un raksturīgā aromāta dēļ nosaukta par Astraeus oderatus, kas latviski varētu skanēt "smaržīgā zvaigznene". Taksonomiski šī sēne pieder sēņu valsts bazīdijsēņu nodalījuma gasteromicēšu klasei, tā ir apaļa un tai nav redzama kātiņa. Īpašu šo sēni padara īpašība, ka veidojot mikorizu ar noteiktiem kokiem, tā paātrina to augšanu vidēji par 20%. Turklāt tā ir ēdama. Izpētes projekta vadītājs Antonijs Vollijs (Anthony Whalley), kurš ir arī Britu Mikoloģijas Biedrības fondu glabātājs, skaidro, kā šis atklājums varētu palīdzēt atjaunot tropiskos lietusmežus: "Kad mežs tiek izcirsts, augsne zaudē barības vielas un jaunie stādiņi vienkārši nespēj augt. Dr. Cherochai Phosri šo sēni atrada augam cieši līdzās augu saknēm, ar kurām tā veido simbiotiskas attiecības, apgādājot augu ar ļoti svarīgām barības vielām, kas nepieciešamas tā attīstībai. Laboratorijā mēs veicām eksperimentus ar eikaliptu un priežu stādiem, un rezultāti bija fantastiski - koku augšanas ātrums palielinājās vidēji par 20%. Tagad mēs šīs sēnes spējas brīvā dabā pārbaudīsim Taizemē, kur klimats ir piemērots lielākiem tropu kokiem. Ja rezultāti būs tikpat pozitīvi, tad šis ir ārkārtīgi nozīmīgs atklājums. Astraeus oderatus varētu palīdzēt ne tikai Taizemes, bet visas Dienvidāzijas, visas Centrālamerikas, visas mūsu planētas tropisko lietusmežu atjaunošanā. Sabiedrība reti atceras, ka tādas sēnes vispār pastāv," tā profesors Vollijs, "Taču tās ir būtisks planētas ekosistēmas balsts, bez kā meži un it īpaši lietusmeži nemaz nevarētu pastāvēt. Daudzām sēnēm piemīt arī medicīniskas īpašības, piemēram, Austrumos tradicionāli pārtikā izmantotajām šītake sēnēm (Lentinula edodes) piemīt imūnsistēmu tonizējošas īpašības. Ne velti mūsdienās tās ir tik plaši izplatītas arī rietumu pasaulē. Tieši sēņu valstī Liverpūles Džona Mūrsa Universitātes studenti meklē arī zāles pret tādām slimībām kā vēzis un AIDS. Pirms pāris gadiem Atlantijas īves koka skujās pētnieki atklāja taksolu - vielu, kam piemīt spēcīgas pretvēža īpašības. Īpaši labi rezultāti tika uzrādīti cīņā ar krūts vēzi. Kā vēlāk izrādījās, šo vielu izdala kokā augošas sēnes, kuras tagad ir pazīstamas kā toxomyces. Mēs patiešām vēlamies palīdzēt cilvēcei cīņā pret ļaunākajām slimībām, tādēļ turpinām nepārtraukti strādāt, lai meklētu un atrastu jaunas zāles. Jau esam atraduši līdzekli pret malāriju, kas pašlaik tiek testēts Taizemē."

Uzlecošās saules zemi aizgājušajā sēņu sezonā pāršalcis neizskaidrojamu nāvju vilnis. Vainīgā visticamāk ir mirdzošā karotene, kas Japānā pazīstama ar nosaukumu Sugihiratake. Japānas Veselības, Darba un Labklājības ministrija ir brīdinājusi iedzīvotājus atturēties no šīs sēnes lietošanas uzturā. Līdz novembra sākumam astoņās Japānas prefektūrās reģistrēti vairāk nekā 50 saindēšanās gadījumi, un vairāk nekā 14 nāves, ko izraisījusi smaga smadzeņu slimība. Lai gan Eiropā mirdzošā karotene nav iecienīta (lielākajā daļā sēņu sugu noteicēju tā apzīmēta kā neēdama), Japānā to uzturā lieto jau simtiem gadu. Īpaši no šīs sēnes jāpiesargās cilvēkiem ar nieru darbības traucējumiem. Lielākā daļa cietušo un bojā gājušo ir vecāka gadagājuma cilvēki. Nāves cēlonis - akūta encefalopātija. Pilnīga skaidrība vēljoprojām nav gūta. Neviens no cietušaijem nav izrādījis tipiskās saindēšanās ar sēnēm pazīmes. Nav arī atrasti pierādījumi, ka saindēšanos būtu izraisījis kāds sēnes parazīts (pelējums u.tml.) vai, ka par iemeslu būtu kalpojušas kādas lauksaimniecībā un mežsaimniecībā izmantojamās ķimikālijas, kas uzkrājušās sēnēs. Daži eksperti uzskata, ka pagājušās vasaras karstie un mitrie laika apstākļi mirdzošajās karotenēs varētu būt izraisījuši ķīmiskas izmaiņas. Esiet piesardzīgi!

Jāsāk noteikti ar to, ka sēnes nav ne augi, ne dzīvnieki. Atšķirībā no augiem, tās nesatur hlorofilu, tādēļ nespēj pašas sev saražot nepieciešamās barības vielas. Šinī aspektā sēnes vairāk atgādina dzīvniekus, jo tās pārtiek no jau gatavām citu organismu saražotajām organiskajām vielām. Taču sēnēm nav ne nervu, ne orgānu sistēmas, kā arī tām nepiemīt spēja pārvietoties, kas savukārt raksturīga dzīvniekiem. Turklāt sēnes vairojas ar mikroskopisku reproduktīvo vienību palīdzību, kuras sauc par sporām. Sporas pēc savas uzbūves ir daudz vienkāršākas nekā olas vai sēklas un lielākoties sastāv tikai no vienas šūnas. Ar vārdu sēne parasti saprot tikai sēnes virszemes reproduktīvo daļu jeb augļķermeni. Taču līdzīgi, kā ābols vai ķirbis, sēne ir tikai daļa no vesela organisma. Daudzu sēņu uzbūve ir ārkārtīgi smalka un to dzīves cikli ir vieni no vissarežģītākajiem uz mūsu planētas. Precīzs dabā sastopamo sēņu sugu skaits nav zināms. Šobrīd dokumentētas aptuveni 40,000-50,000 dažādas sugas, taču to kopējais skaits tiek lēsts vismaz ap 90,000. Latvijā sastopamas vairāk kā 4000 dažādas sēņu sugas.