Tai pašā mirklī komēta skāra zemi, kvēlā un uguns apņemtā komēta skāra zemi. Petrolejas lampa apgāzās smiltīs un izdzisa. Pulkstenis bija tieši četrdesmit divas minūtes un četras sekundes pāri astoņiem.
Zem segas, kas bija ieziesta ar pazemes saules eļļu, zaigoja blāva, sārta gaisma, bet alā bija tumšs.
Viņi visi bija cieši saspiedušies kopā pašā tālākajā kaktā un dzirdēja, ka augšā pret vannu sitas meteora akmeņi. Bizamžurka bija iesprūdusi baļļā. Murmulis uzgūlies ar vēderu uz sava pastmarku albuma, lai to atkal neaizpūstu projām.
Kalns ap viņiem trīsēja un drebēja, un komēta spiedza itin kā aiz bailēm, bet varbūt tur spiedza zeme.
Sadevušies ķepiņās viņi ilgi klusēja. Ārā dimdēja sagrautu kalnu vai arī sabrukušas zemes atbalss. Laiks ritēja pagalam gausi, un ikviens no viņiem jutās vienots tikai pats ar sevi.
Kad daudzas mūžības bija aizritējušas, pasaulē valdīja pilnīgs klusums. Viņi klausījās un klausījās, bet ārā tiešām viss bija kluss.