Brokastojot pārlapojot šodienas (ceturtdienas, tur stāv rakstīts, btw) Dienu, uzreizi vizualizēju sekojošu diskusiju:

- Halo, Sarmīt?
- Jā, sveiks, Jāni!
- Es hujeju, klau. Tas pidars atteicās piedalīties Domburšovā.
- Oho! Gribi iedzert? Parunāties...
- Nē, nē. Nav laika. Klau, man ne sūda nevajag nekādus precedentus. Ato sadomāsies visi pārējie arī nenākt. Karoč, tu mani saprati, ja?
- Hmm. Nu, labi. Rīt kas par dienu?
- 12. decembris, ceturtdiena, Sarmīt :)
- Labi, Jāni. Ir man pāris idejas pieglabātas nebaltai dienai. Būsi mans parādnieks!
- Abpusēji, Sarmīt. Abpusēji. Paldies!

:)))
Par to ceturtdienu es arī mazliet izbrīnējos.

Diena vispār izcili dzeltana ir kļuvusi.
Te nu vecajam bunģierim jāpiekrīt - tas ko viņš kongresā nobēra, man jau labu laiku uz mēles gala sēdēja. Lielākais oligarhs mūsu valstī IMHO ir Sarmīte pati.

Te nu man jāatzīst, ka esi ļoti švaki informēts. Pēc kādiem kritērijiem Sarmīte varētu sanākt lielāks oligarhs par tādiem, kam pateicību budžets vien ir daudz lielāks par _visu_ Sarmītes peļņu?

Oligarha definīcija (pēc 'postsoviet mežonīgā kapitālisma mērlentas') sevī ietver kontroli pār noteiktiem masu mēdijiem ar relatīvi lielu pārklājumu.
Pēc šī kritērija tie pateicību budžeta turētāji _pēc man pieejamās informācijas_ neskaitās.
Turpretim Sarmīte ar savu sasisto rozā briļļu avīzi un ar pāri rūgtuma pilnu skribentu, faktiski veido sabiedrisko domu pietiekami lielā procentā latviski runājošās kopienas.

Lieliska sazvērestības teorija :)