tā nu ir
šodien gaisā vizuļoja tūkstošiem sudraba krikumiņu. apžilbu no sniega baltuma visapkārt. un šķiet, ka manī arī ir ziema, bet tagad te tā sēžot, gribas pavasari. tieši to dzestro pavasara gaisu, pirmos sniegpulkstenīšus, spožu sauli zilās debesīs un augtspapēžu kurpju klabēšanu pret asfaltu, vieglā vējā bezrūpīgi plīvojošus svārkus un baltu lenti matos. un arī savus 20.
bet pagaidām arī sniega gurkstoņa zem kājām un salā sasārtuši vaigi ir labi. visam savs laiks, kā saka.
izlasīju stāstu vakar vakarā un tad šodien no rīta. katru reizi tas šķita citādāks. aizķēra kādu citu emociju stīgu.
būtībā rita ir jauks cilvēks. vienreiz nedēļā pieslēgties pilnīgi citai videi un nodarbei nekā ikdienā pierasts nav nemaz tik viegli. patiesībā nemaz nav viegli. tā ka uz viņas pedagoga spējām tagad raugos no nedaudz cita leņķa. labāk apgaismota.
un vakar tā diezgan skaudri apjautu, ka pēdējā mēneša laikā esmu jauši vai nejauši izvairījusies no tikšanās ar daudziem cilvēkiem. vai arī neesmu meklējusi kontaktus ar viņiem. dīvaini. šķiet arī iknedēļas vēlme brīvdienās braukt mājās sāk izplēnēt. ja omītei šodien nebūtu dzimšanas diena visticamāk paliktu tepat. pieaugu? kļūstu patstāvīgāka? vai arī kaut kādā veidā cenšos aizmukt no nu jau ierastā dzīves ritma? nemāku teikt. vismaz šobrīd ne?
un tad vēl manā galvā ir aktualizējies jautājums par draudzību, attālumu un netikšanos, un atsevišķos gadījums arī nesazināšanaos (pat elektroniski ne) ne tikai dienām vai nedēļām, bet pat mēnešiem ilgi. kas no tā visa beigu beigās paliek pāri un kas gūst virsroku?
jo mazāk pieķeros cilvēkiem jo vieglāk pēc tam ir šķirties. ka tik ne tādēļ bremzēju jaunu draudzību veidošanos, jo 4 (nu jau 3.5) gadi nav nemaz tik ilgs laiks. bet nu jau laikam pietiks. nevajag tā.
bet pagaidām arī sniega gurkstoņa zem kājām un salā sasārtuši vaigi ir labi. visam savs laiks, kā saka.
izlasīju stāstu vakar vakarā un tad šodien no rīta. katru reizi tas šķita citādāks. aizķēra kādu citu emociju stīgu.
būtībā rita ir jauks cilvēks. vienreiz nedēļā pieslēgties pilnīgi citai videi un nodarbei nekā ikdienā pierasts nav nemaz tik viegli. patiesībā nemaz nav viegli. tā ka uz viņas pedagoga spējām tagad raugos no nedaudz cita leņķa. labāk apgaismota.
un vakar tā diezgan skaudri apjautu, ka pēdējā mēneša laikā esmu jauši vai nejauši izvairījusies no tikšanās ar daudziem cilvēkiem. vai arī neesmu meklējusi kontaktus ar viņiem. dīvaini. šķiet arī iknedēļas vēlme brīvdienās braukt mājās sāk izplēnēt. ja omītei šodien nebūtu dzimšanas diena visticamāk paliktu tepat. pieaugu? kļūstu patstāvīgāka? vai arī kaut kādā veidā cenšos aizmukt no nu jau ierastā dzīves ritma? nemāku teikt. vismaz šobrīd ne?
un tad vēl manā galvā ir aktualizējies jautājums par draudzību, attālumu un netikšanos, un atsevišķos gadījums arī nesazināšanaos (pat elektroniski ne) ne tikai dienām vai nedēļām, bet pat mēnešiem ilgi. kas no tā visa beigu beigās paliek pāri un kas gūst virsroku?
jo mazāk pieķeros cilvēkiem jo vieglāk pēc tam ir šķirties. ka tik ne tādēļ bremzēju jaunu draudzību veidošanos, jo 4 (nu jau 3.5) gadi nav nemaz tik ilgs laiks. bet nu jau laikam pietiks. nevajag tā.
Man tādā ziņā ir sajūta, ka es no katra laika paņemu sev līdzi drusciņu. Kur vairāk, kur mazāk...
Man ir aizdoma, ka Tev savā ziņā zūd māju sajūta, jo par "mājām" taču parasti sauc vienu vietu, nevis sadala. Un Tu ar savu aktīvo garu ieperinies jaunā ligzdiņā. Visas citas vietas taču ir ciemos. Nu man tā šķiet. Nezinu.
ieperinos es jau vis kaut kur, bet lai asociētu ar "mājām" vietu, kurā ar vēl vienu cilvēku jādala istaba, ar diviem - vannasistaba un ar veseliem 19 - virtuve. nē, paldies! pagaidu dzīvesvieta. un negribu, negribu, negribu uz mājām braukt kā ciemos, lai gan jāatzīst, ka brīžiem šdas sajūtas rodas.
Tad Tu dzīvo gaidīšanas režīmā?
bet ja godīgi, tad nezinu atbildi