la_cumparsita

Tas ir neticami!
Es negribēju braukt pusdienās, bet apdomājos, ka tāpat maz, ko darīt, aizbraucu. Un viņš tikai aizvakar esot atlidojis no Čikāgas...
Un tā arī satikāmies - pēc pieciem gadiem.

Ja kas, vakar satiku Mākslinieku.
Un "Istabā" ir draņķīgs vīns...šodien galva sāp...

P.S. un tagad zinu, kāpēc muzejnaktī vilka tieši uz to krogu...

...un tomēr tas bija stūuulbi...

Vēl joprojām ķiķinu par brīdi, kad iznācu kāpņu galā...un Mākslinieks mani ieraudzīja...
Izriezu krūti, dziļi ieelpoju un kāpu lejā - cik nu iespējams ar godu brīdī, kad briesmīgi nāk smiekli par kāda pārsteigumā ieplestām acīm.
Un galu galā nogurusi no ņemšanās par un ap izstāžu atklāšanas uzvešanos, ģērbšanos un tamlīdzīgām muļķībām, biju pati, un ne kleita, ne puķes man nebūtu likušas justies labāk.
Brīnišķīga sajūta, ka kādam ir patiess un milzīgs prieks, ka vispār esmu un esmu te un tagad.