la_cumparsita

Vēl joprojām ķiķinu par brīdi, kad iznācu kāpņu galā...un Mākslinieks mani ieraudzīja...
Izriezu krūti, dziļi ieelpoju un kāpu lejā - cik nu iespējams ar godu brīdī, kad briesmīgi nāk smiekli par kāda pārsteigumā ieplestām acīm.
Un galu galā nogurusi no ņemšanās par un ap izstāžu atklāšanas uzvešanos, ģērbšanos un tamlīdzīgām muļķībām, biju pati, un ne kleita, ne puķes man nebūtu likušas justies labāk.
Brīnišķīga sajūta, ka kādam ir patiess un milzīgs prieks, ka vispār esmu un esmu te un tagad.