la_cumparsita

Vispār esmu sašutusi!
Man piešķirtā bonus malus klase ir 5!!! PIECI!!!
Fu!

Kā pārbaudīt, cik stiprs ir vīrietis?

Novilkt auto rokas bremzi un likt vīrietim auto izstumt no kupenas.

No kurienes manī tas milzīgais vieglprātīgums? Kādreiz biju apdomīga un pareiza - tagad pa gaisu, visu aizmirstu, par visu smejos un, galvenais - pašai interesanti.
Tagad sadzērusies vīnu, jo... nu tur tas negadījums ar Jāni un gribējās vīnu...
Parīt beigsies kasko polise, nevarēju izlemt - pirkt nākamajam gadam vai nē. Šodien apdrošinātāja caur smiekliem jautāja, vai man vēl šaubas, vai vajag kasko. Nē, nē, nekādu šaubu. Turklāt - pētu to savu kasko polisi, nu taču nav atrunāts, ka otrajam negadījumam kaut kas man pašai jāmaksā... Nav jāmaksā! Ja vien noteikumos sīkiem burtiņiem kaut kas citādi ir rakstīts.
Bēeeet, jā, kreņķējos, ka varbūt par Jāņa mašīnas remontu man kaut kas jāmaksā. Nē, tur octas visu maksāšot.
Ai, kāda es... neveikla :)
Ka būtu uzbraukusi kādam citam... vai vismaz policiju būtu izsaukuši...
Un vispār - man nav ko vilkt mugurā.

Braucot ar auto ir viena tāda pagalam neforša lieta - aklais punkts. Tas ir tad, kad nevienā spogulī nav redzama blakus joslā braucošā mašīna.
Šodien tieši tā arī pārbijos mainot joslas, jo blakus, izrādās brauca auto, kuru neredzēju. Un pārbijās otrs šoferis. Viņš noreaģēja un viss ir labi, bet kā gribētos viņam atvainoties...
Un vēl man liekas, ka tagad mani vajā.

Beidzot esmu pie internetiem tikusi. Pusotru nedēļu nebija un tad arī tapa skaidrs, ka vismaz šo mājās vajag.


( Pagājušās nedēļas sestdiena. <img src= )

Bet ziniet cik ārkārtīgi forši ir, kad piezvana un pasaka - tava auto remonta rēķinu samaksāju?

Visa mana loģistikas shēmošana, kā tikt uz Ķīpsalas tālo galu, beidzās ar to, ka servisa puisis pats atgādās manu auto uz darbu.
Un tagad vairs nebūs jāraud no nespēka pagriezt stūri parkojoties.
Ak jeeeel... auto man ir tikai dažus mēnešus, bet cik reižu tas jau pabijis visādos servisos, remontos... Daudz par daudz...

Nekas jau laikam nav tik slikts, lai neatrastu arī kādu labumu - detaļas vajadzēs tikai divas - lukturi un hromēto malu. Bez tās maliņas itin mierīgi var braukt, bet lukturi var dabūt 2 dienu laikā, turklāt metāla detaļas tiks taisnotas, krāsotas un lakotas - tā ir pusmašīna! Godīgsakot, man prieks, jo pie logu gumijām laka ir nolobījusies un virs numura mazs rūsas pleķītis izveidojies. Un tas viss tiks izlabots.
Tiešais remonts būs piecas dienas, bet līdz tam vēl tāmes un apstiprinājumi un piekrišanas un vēl visādas papīrlietas.

Bet šodien braucu un man liekas, ka visi to vien dara, kā skatās uz izdauzīto lukturi un viss mans tizlums ir acumirklī redzams un saprotams. Un manas estētiskās jūtas ir aizskartas līdz pašai saknei. Turklāt pat šķiet, ka vairs braukt neprotu.

Jā, pašai viss kārtībā, ja vien neskaita milzu kreņķi par notikušo un jau paredzamo palikšanu bez auto uz kādu laiku.
Bet mazmašīnītei lukturis sasists un mazliet stūris iemīcīts.
Riebjās neredzēt sienas.

Vakars bija labs...līdz tai sasodītajai sienai.
Tagad sienai stūris beigts... un manai mašīnītei arī.
Vēl joprojām nesaprotu KĀ es to sienu varēju neredzēt?

Policjas pārstāve parakājās ar pirkstu degunā, uzvēla bumbiņu un ar knipi to aizmeta. Un tā vairākas reizes. Izkatījās - viņai šķiet, ka šāda nodarbe palielina viņas teiktā nozīmīgumu un parāda viņas spēju justies brīvi.
Bet iesniegumu neuzrakstīju. Vien uzskatīšu šo notikumu par mācību sev, lai nākotnē esmu saprātīgāka saspringtos brīžos.

P.S. Vienam debilam lopam, mainot joslas, piebraucu priekšā. Viņš uzrīkoja tirādi nākanajā krustojumā ar mana auto iepļaukāšanu. Un pati arī gandrīz dabūju pa tauri.

Viena blonda histēriķe samaitāja pasākumu, a es otra tāda histēriķe, ka to pirmo histēriķi vispār ievēroju.

Gribēju pacepties par nekultūru ceļu satiksmē. Pārdomāju.
Labāk izmantošu to, lai iemācītos izteiksmīgi žestikulēt.

Mana auto numuram jau divi pircēji.

Viņa ir maza, zaļa un ņipra.
Ar baltām austiņām un absolūti burvīga.
Un mēs viena otrai lieliski piestāvam (tikai kleitu vēl vajag).

te tā ir

Pelēks Mini cooper nav mašīna, Mini cooper ar automātisko ātrumkārbu arī nav mašīna - tā viņa sacīja, kad atvadījāmies - viena ar asarām acīs, otra ar laimīgu smaidu.