la_cumparsita

Skaisti mati ir pati labākā atriebība.

Mieru, mieru, es sevi pielabinu, lai nesāktu īgņoties. Man taču nav žēl tā datora, man to šbrīd nevajag. Un Emīls nav mans bērns, kuru man būtu pienākums audzināt. Lai viņš klabina, lai... Tas izskatās tik smieklīgi... Tas tiešā veidā neskar manu labsajūtu, pat atbrīvo no kādām neveiklām sarunām, no strīdiem... Lai taču cilvēks raksta! Par ko tad es mulstu? Laikam jau par to melno caurumu, kurā pazūd vīriešu seksapīls. Tas melnais caurums plešas arvien lielāks, un tasmani biedē. Pasaule zaudē pirmatnīgumu un pareizās, harmoniskās proporcijas. Vīriešiem izzūd mugurkauls un vīrišķais pārākums, viņi kļūst vājāki, gļēvāki, neuzņēmīgāki, baidās dzīvot...
Bet man vajag, lai vīrietis ir stiprāks! Lai viņam ir pārākums, kurš liek bijībā notrīsēt un mutei piepildīties ar siekalām. Lai šis spēks izstaro ne tikai no muskuļiem, bet no gara. To nedod nedz nauda, nedz statuss, nedz laicīgās dzīves panākumi. Tā vienkārši ir vīrišķā enerģija, kura vai nu ir, vai nav. Nav pat jābūt seksam, lai sajustu pacilātību šādu vīriešu tuvumā, bet, ja nonāk līdz kopdzīvei, tad vispār debesis ir vaļā. (c) Elvita Ruka "Izdzīvo Piedzīvo Lido"

Kaut ko tik labu sen nebiju lasījusi.
Šī grāmata tagad ir blakus Ziedonim, Jurgai un dzīvespriecīgajam vakarēdienam.

Izdzīvo. Piedzīvo. Lido.

Jau kādu laiku prātoju, ka vajag beigt savu jogas atvaļinājumu.
Un šķiet, ka beidzot atradu arī sev piemērotu laiku un vietu. Un pie Arņa Siliņa.

Nezinu, iespējams esmu aizspriedumaina un pārāk piekasīga un prasīga, bet visas tās daudzās jogas studijas man šķiet nenopietnas. Ko var dot cilvēki, kuri nekad nav bijuši austrumos, vai labākajā gadījumā bijuši divu nedēļu ekskursijā uz Indiju, cilvēkiem par austrumu filosofiju, mācību?
Piemēram, vienā studijā par jogas noadrbību vadītāju ir bijusī kolēģe. Tāda jautra un nenopietna reiz bija. Izgājusi kādu tur jogas pasniedzēju apmācību un tagad jogu māca. Ko viņa varētu zināt par jogu pēc jogas pasniedzēju apmācības? Vingrot iemācījās? Vai citiem parādīt kā vingrot?
Nu vārcsakot - vienīgais, kuru atzīstu ir Arnis.

Īstenībā, man tie krūmi ļoti patīk.

Tante (ap 80) - Meitiņ, cik tev gadu, tāda jauna izklausies.
Es - Mazliet pāri 30.
Tante - Aaa, njā... tāpat jauna izklausies.
Es - ...

"Paveicās" - man vispār nav darāmo darbu šodienai.

Nekas, bet toties ir daudz cita ko darīt, meklēt skaidrojumus dažādām interesantām lietām, teorijām no sava vakardienas pagāna prieciņa.

Atradu kādas dziednieces skaidrojumu terminam "laika lūkas".
Es savu teoriju par kristiešu svētku nobīdēm biju izprātojusi, balstoties uz savām sajūtām, varbūt intuīciju un šī dziedniece runā par to pašu, izskaidrojot dziļāk.

"Zintnieku vidū klīst šāda teorija - bioritmu mežģīnēs ir atšķirīgi, vairāk un mazāk labvēlīgi momenti katrai tautai un katram cilvēkam. Ja šos labvēlīgos momentus, kurus sauc par "laika lūkām", izmanto rituālam vai kādā citā veidā, lai palielinātu savu (personīgie vai ģimenes rituāli) vai tautas energolīmeni, kad tiek veikts tautai kopīgs rituāls, piemēram, tiek svinēti Jāņi vai Lieldienas, gan atsevišķs cilvēks, gan visa tauta saņem kosmiskās enerģijas lādiņu, kas palīdz tai kļūt stiprākai.
Raksturīgs piemērs ir Izraēla. Kā zināms, enerģijas ekvivalents materiālajā pasaulē ir nauda. Vecā Derība ļoti līdzinās ebreju Svētajiem Rakstiem Torai. Līdz ar to ievērojama daļa enerģijas, kuru izstaro kristiešu rituāli, stiprina Izraēlas valsts vai ebreju tautas egregoru, un tas Izraēlai dod ne tikai pastiprinātu politisku ietekmi mūsdienu sabiedrībā, bet arī sataustāmus materiālus labumus naudas izteiksmē. Izraēlas piemērs uzskatāmi pierāda, cik tautai ir svētīga turēšanās pie savu senču ticības. Gan Ābrams, gan Mozus ne tikai šīs likumsakarības labi zināja, bet arī brīnišķīgi prata pielietot praksē. Kāpēc gan mums neapgūt šādas iemaņas, lai gūtu no tām labumu gan sev, gan visai tautai?
Rituāli jārīko pareizos laikos, lai savu laimi un naudu neatdotu citiem."

Par pēdējiem santīmiem nopirku vecrīgu - kūku. Un vajadzētu aizliegt taisīt tās briesmīgās negaršīgās kafijas pilsētas centra kafejnīcās.

Neliek mieru saruna ķēvju balles ietvaros par īstajām lietām, vietām, darbiem savā dzīvē. Par darbiem, kuri sniedz gandarījumu, par darbiem, lietām, kuras var darīt 25 stundas diennaktī...

Un šodien bija tramvajs un  ( krēsls )

( 2013 )

Visapkārt daudz tādi "svētie" un "pareizie", ka man dzīvot kaut kā neērti paliek!

Biju mežā.

Un te mana versija par izgaismotajiem krūmiem.


( bildes )

Ķēvju tuss.
Skan daudzsološi.

Atkal pārņēmusi tā jocīgā sajūta, it kā es nespētu pakustēties, it kā manas domas un dzīve kustētos palēnināti - kā reti sirdspuksti kardiogrammā.
Tā dažkārt notiek, kad mani sapņi piepildās, ne ar mani, ne man. Nē, man nepavisam nav ne nožēlas, ne arī kādu citu spēcīgu emociju... tikai tas lēnums.
It kā es to domu/sapni būtu palaidusi pasaulē, lai piepildās. Lai.
Lai tiek.

Jāplāno atvaļinājumi nākamajam gadam. Kurš ko tādu vispār var paredzēt...
Bet tomēr saplānoju visu septembri, kolēģes gan apšaubīja, vai tā varēšot, tur finansu gads beidzoties un tā.
Lai.
Tagad gudroju, kurā virzienā laisties - uz mēnesi.

Esmu recesijas periodā un ceru, ka beigu nebūs. Ja arī būs, tad būs arī spoža atgriešanās.

Par fotoizaugsmi.

Un vēl man uzradušās domas par Mamiya 7.

Atbrīvošanos nevar vēlēties, jo vēlme ir verdzība. Kad tu esi bez vēlmēm, tu esi atbrīvots.
OSHO

Kopš skolā uz mac kompja ieraudzīju savas bildes...
Viss, tagad nezinu, kā tālāk būt.
Vajag jaunu datoru. MacBook Air vajag.
Ļoti vajag.

If your pictures aren’t good enough, you’re not close enough.
Robert Capa

Arī fotogrāfijā ir mode.
Tagad modē ir vidējā formāta kameras, apgaismoti krūmi tumsā un projekcijas.
Kamera interesē, bet pārējais gan diez ko nē, tātad - neesmu modīga.
Nē nu...varbūt jau ka varētu kādu krūmu, mani jau noteikti būtu savādāki kā citi.

Pagājušajā gadā rakstīju par ugunsdzēsēju Juri. Un kaut kad arī dažas bildes rādīju. Aiznesu attīstīt vēl vienu filmiņu un tur, izrādās, vēl dažas ugunsdzēsēju bildes. Un tagad ir pilns komplekts ar tās dienas bildēm.

( bildes )