la_cumparsita

Fotografēšu vīriešus grāmatvežu kalendāram.

Vakar man diena par un ap foto - Foto muzejs un vakarā lekcija - sarunas par un ap foto.
Un bildes - Foto muzejā gan es tā bailīgi ar telefonu, bet bildes, manuprāt, skatāmas.
Jā, Foto muzejā darbojos kā brīvprātīgais darbonis - tur darbi interesanti un bibliotēka vispār lieliska.
Vakar mazgāju stikla plates. 20. gs. 20.-40. gados tā bija sarežģīta fotografēšanas tehnika, kad fotogrāfiju negatīvus uzņēma uz stikla platēm.

( te bildes )

Piemirkusī Sigulda.

( 18. novembris )

Beidzot basketbola bildes saliktas. Tādas svešādas izskatās.

Labi pastrādāju un, galvenais, esmu jau šovakar apmierināta ar bildēm.
Tām nav jāiestāvas, lai uzlabotos, tās jau tagad ir labas!

Patreiz ir noskaņojums arī fotoklubu uzmest. Nu laikam taču apvainojos, ka manas bildes ir izrādījušās par vājām, lai tās iekļautu izstādē.
Bet atkal no otras puses, pārāk daudz tomēr nesaprotu no tā visa, kas tur notiek. Es pilnībā nepretendēju apgalvot, ka manas bildes ir labas un pareizas, kādam ir, kādam nav. Vai viedoklis...
Šķiet, tur vairāk strādā tas, cik gadus cilvēks ir klubā un kas/kāds ir viņa vārds. Maziņš piemērs - kluba vadītājs visu dienu dzīvojoties pie apmešanās vietas Suntažu plenēra laikā, nolicis aparātu uz galda un fotografē garām ejošos cilvēkus. Tur dibeni, kājas, kāds auto. Un bilžu demonstrēšanas laikā pārējie sajūsmā lauž mēbeles - izcili esot! Ja nezinātu, kurš ir autors, pajautātu, kas tas par sūdu...
Vai cilvēks nofotogafēts 45' pakausis-profils, turklāt vēl no augšas. Interesanti esot! Vai cilvēkam sejā iebāzts fisheye objektīvs - kroplīgs portrets uztaisīts - tā bilde uzvarēja portretu konkursā!
Parasti pēc pasākumiem klubā, mājupceļā Ērikam uzdodu ļoti daudz jautājumu, viņš man skaidro. Iespējams, viņš arī to ir iemācījies, iemācījies tulkot rīcību, bet īsti entuziasmu nemanu.
Varbūt man ir iesūnojis priekšstats, kādai jābūt labai fotogrāfijai, bet vispirms tai ir jābūt saprotamai.
Vilibaldi, es visu dienu sestdien būšu Šķērsielā.

Ja cilvēkam rokās ir kamera, pat arī, ja šķiet, ka viņš ir ieinteresēts sarunā, tad viņa acis šaudās, skatiens klīst un visdrīzāk, ka sarunas biedru viņš ieraudzīs vēlāk - fotogrāfijā.
Šodien tirgu diena - Kalnciemielas tirdziņš, kur aprunājos ar turienes pastāvīgo fotogrāfu (kāds zin, kā viņu sauc? Aizmirsu pajautāt.), un Miķeļdienas gadatirgus Doma laukumā.
Te bilde no Doma laukuma.

Ar šodienas bildēm ir tā, ka... tā ir avārija - mikriņš zem Slāvu pārvada taranējis metāla apmales un ietriecies elektrības stabā.
Nosūtīju Delfi reportāžu, gan jau publicēs. Tās bildes negribu šeit likt, labāk rudeni pie un aiz mana loga.

Un tomēr izlēmu, ka rādīšu bildes šeit, tas otrs profils nav īsti "mans".

UPD: Te reportāža.

Un te jau sen sasolītās ugunsdzēsēju bildes.
Es viņiem nepārprotami pa kājām maisījos un ...un bildes tādas neveiklas sanāca.
ugunsdzēsēji

Tātad, esmu apņēmusies katru dienu nofotografēt kaut ko, ko parādīt - t.i. kaut ko publicējamu.
Sevi neierobežoju (vismaz pagaidām), ko un kā fotografēt, gan ideja par to vēl atnāks.
Kā man ies, to, protams rādīs laiks.
Un gan jau ne katru dienu tīri tehnisku iemeslu dēļ izdosies parādīt, bet centīšos.

Šodien pie Operas biju.

Tā vien šķiet, viss notiek, lai beidzot sakārtoju savu foto lauciņu. Lai beidzot varu skaidri atbildēt, ko daru, kā daru un kāpēc.
Taisīt portfolio laikam ir kā skapi sakārtot - viskaut ko jaunu var atrast.

Vakar bilžu vakars Ogrē. Vispār pirmo reizi esmu kompānijā, kur uzreiz esmu savējais, bez nosacījumiem un uzreiz. Nu labi, viens nosacījums jau ir gan - jāfotografē. Un spriežot pēc pārējo spriedumiem, tad daru to visnotaļ labi. Preiļos, kad pirmo reizi rādīju savas bildes, kluba vadītājs, tās apskatījis, sacīja - labi. Jautāju Ērikam, kas ir viņa "labi", labi esot labi, jo viņš saka kā ir. Tas labi, ja labi. :) Jo pati nezinu, neredzu, vai ir labi. Un vēl vakar viens piredzējis fotogrāfs atzinās, ka arī viņš nespējot novērtēt savas bildes.

No Itālijas būšu atpakaļ uz jūlija beigām - uz lielo vasaras plenēru jātiek, bet atpakaļbiļetes man vēl joprojām nav.
Aija sacīja, ka nu jau +40 grādiem velk, un kad ieradīšos, tad arī jūra būs iesilusi.
Hmmm....fotoaparātu ņemt līdzi vai neņemt? Un kuru? Filmiņu vai digitālo?

Šodien ar kaimiņieni brauksim uz Vidzemi, bridīsim pļavā. Un uz svētavotu.

Sūnaino pašapziņu attiecībā uz savām bildēm ne ar ko nespēju izskaidrot. Kur citi fotogrāfi to uzaudzē, ja tomēr saka, ka tāpat nespēj objektīvi vērtēt savas bildes? Es zinu, neba bildes sliktas, bet man ir bail, ka tiem, kuri tās aplūkos, tās nepatiks.
Jāiet gulēt, jo laiks parasti uzlabo bildes.

Iztikām bez izmisuma, nauda brīnumainā kārtā tomēr kontā ieskaitījās un jaunulis nu ir mājās.
Tik vien tāds sīkums, kā atmiņas karte jānopērk.
Nu, kāpēc nevarētu visiem kanoniem būt vienādas tās kartes...

Kaut ko tik lielisku sen neesmu piedzīvojusi, izdzīvojusi.
Tātad - Preiļi. Sakopta, kompakta pilsēta ar laipniem, atsaucīgiem iedzīvotājiem, labām humpalbodēm un lētām ēstuvēm.
Gulētas nav trīs naktis, balss no dziedāšanas viegli iesmakusi, kājas no dejām sāp un uz pieres puns - pakaramais uzskrēja.
Preiļos ir labi, jā, tik tiešām. Un vakar tur bija Latgales novada dziesmu svētki ar pavisam īstu zaļumballi vakarā.

Un vēl tapu uzņemta Ogres foto klubā.

Katru reizi saņemot žurnālu "Bilance" esmu šausmās par vāka fotogrāfa darbu. Šoreiz kundzīte ir nofotografēta tādā pozā, ka šķiet, viņai ļoti sāp vēders un tūliņ būs caureja.

Visai nabadzīgi...
No 12 bildēm onlainšopā pieņemta tikai viena, turklāt tā, par kuru šaubījos, vai vispār vajag rādīt.
Nu labi, tik un tā viņiem nav gaumes.

Ieliku savas dažas bildes bilžu internetpārdotuvē.
Visu vakaru bakstu,bet tik un tā neko nesaprotu.

Nēnu pilnīgi neticami, kā viena aukstumpumpa rada tik daudz darba fotošopā.

Es tagad zinu, kāda ir sajūta, kad bērns jāved pie ārsta.
Aiznesa manu foparātu uz remontu.
Man ir slima galva...laikam.