la_cumparsita

Tagad ielīst stūrī un klusiņām panomirt.
Vai uzlikt galvā ķiveri, uz acīm lielas saulesbrilles un pārlaist šo dumjo laiku un domu.
Vai katlu uzlikt.

Kad sastopu kādu hiperenerģisku cilvēku, man vienmēr šķiet, ka ar mani kaut kas nav riktīgi.

Tas bija silts rīts jūnija sākumā un, lai pa vasaru laivu novietne neaizaug ar niedrēm, tās ir jānopļauj.
Pļāvējs - tētis, Asistents - Riko. Un pati eksperimentēju ar kvadrātveida foto.

( bildes )

3. un 4. augusts pa Liepāju un Grobiņu. Tur tilts pacelts (pagriezts), lielformāta foto izstāde Karaostas manēžā, Ziemeļu forts un Bulanžērija, picu cepšana un dejas Rožu laukumā.
( daudz bilžu )

Ideja par skapja-pieliekamā ieviešanu beidzās ar ideju, ka jāatbrīvojas no visām mēbelēm dzīvojamajā istabā un jānomaina vai vismaz jānokrāso tapetes. Un jāsāk viss no sākuma - no tukšas istabas. Man patīk šī ideja!
Diriģents sagādāja skapja krāsu paraugus, kaimiņiene - interjera žurnālu kilogramus.

Kumode un dīvāns gatavi aizvešanai un žurnālgaldiņš jau aizrunāts.

Nokrakšķēja un salūza.
Zem intrigu un snobisma svara.
Es vairs negribu tur strādāt.

Visa mana loģistikas shēmošana, kā tikt uz Ķīpsalas tālo galu, beidzās ar to, ka servisa puisis pats atgādās manu auto uz darbu.
Un tagad vairs nebūs jāraud no nespēka pagriezt stūri parkojoties.
Ak jeeeel... auto man ir tikai dažus mēnešus, bet cik reižu tas jau pabijis visādos servisos, remontos... Daudz par daudz...

Tas ir gandrīz neticami un absolūti lieliski - vienpadsmit vakarā un +27 grādi!
Un Kalnciemielā bija baudāms koncerts - puisis ar divām ģitārām, džambi un vēl pamanās dziedāt tam visam pa vidu. Rodney Branigan.

Ar diriģentu ir interesanti.
Viņam ir stipras smaržas un skumjas acis.
Brīžiem šķiet, ka sastapts gandrīz vai dvēseles radinieks, brīžiem vēss, paviršs paziņa.
Kopā fotografējām un dzērām alu.
Gribētos, lai pēc alus glāzes esmu skaista, asprātīga un nešļupstu.

Vienai kolēģei uzdāvināta mašīna, otrai - ledusskapis un kolēģis igauņu prezidentu ar kafiju dzirdījis.

Es apbrīnoju tos ļautiņus, kuri nepārtraukti ir nebeidzama, histēriska prieka pilni, vienmēr gatavi daboties, ņemties, darīt (izdarīt arī nav obligāti) un visam pa vidu darināt tādus pat histēriska prieka pilnus ierakstus twitter.com.

Jūtos resna.

KIM rakstā tā:

KLEMANS raksta šitā!

"MEITENES!
Rīt (trešdien) no 18:00 Folkklubā ALA notiksies kārtējais "Meitenes + vīns/alus/piens + sarunas + danči" kopā sanākšanas pasākums!
Var pievienoties arī vēlāk par 18, būsim tur! Ja kas - 26710732.

Tiekamies!!!
Ja? Nu jā!


p.s. KIM saka: "Klemans, uzraksti, ka vēl nesatiktās meitenes, kas atnāks, dabūs no bārmeņa buču!""

kafijas saldējums

Aija precīzi noraksturoja manu šībrīža sajūtu - it kā kāds būtu aizmirsis man iedot filmas scenāriju un manas lomas tekstu.

Lasu grāmatu - rakstītu sirdsdegsmē.
Domāju par savu.
Vai es jelko daru sirdsdegsmē?

foto - Imants Urtāns
( diriģents )

Bet pirms notikuma ar sienu un auto bija visnotaļ jauks vakars un pie viena iemēģināju arī jauno objektīvu. ( foto 02.07. )

Nekas jau laikam nav tik slikts, lai neatrastu arī kādu labumu - detaļas vajadzēs tikai divas - lukturi un hromēto malu. Bez tās maliņas itin mierīgi var braukt, bet lukturi var dabūt 2 dienu laikā, turklāt metāla detaļas tiks taisnotas, krāsotas un lakotas - tā ir pusmašīna! Godīgsakot, man prieks, jo pie logu gumijām laka ir nolobījusies un virs numura mazs rūsas pleķītis izveidojies. Un tas viss tiks izlabots.
Tiešais remonts būs piecas dienas, bet līdz tam vēl tāmes un apstiprinājumi un piekrišanas un vēl visādas papīrlietas.

Bet šodien braucu un man liekas, ka visi to vien dara, kā skatās uz izdauzīto lukturi un viss mans tizlums ir acumirklī redzams un saprotams. Un manas estētiskās jūtas ir aizskartas līdz pašai saknei. Turklāt pat šķiet, ka vairs braukt neprotu.

Jā, pašai viss kārtībā, ja vien neskaita milzu kreņķi par notikušo un jau paredzamo palikšanu bez auto uz kādu laiku.
Bet mazmašīnītei lukturis sasists un mazliet stūris iemīcīts.
Riebjās neredzēt sienas.