Pirms gada biju Itālijā. Lai tur vai kā, vai tas, ka jauna vieta, viss svešs, cits, bet paskatoties atpakaļ, es tos mēnešus biju laimīga. Nu tā, ka patiesi un dziļi. Laikam tik laimīga neesmu bijusi gadiem un arī tagad nē. Ilgojos pāc Itālijas, tikai mazliet citādas, kā bija toreiz. Vajadzētu vairāk neatkarības, citus iemeslus aizbraukšanai. Man sajūta, ka te es mokos, ka nav ko elpot, ka iznīkstu. Jebkurš mans mēģinājums izrauties un ko mainīt rezultējas ar vilšanos - lielāku vai mazāku, ka atkal nav, ka nespēju piecelties. Bet mēģināšu vēl.