Jau pāris dienas mēģinu sadzīvot ar milzīgām skumjām un žēlumu... Tās skumjas, kad ir žēl cilvēku, cilvēces, laikam ir visdziļākās. Žēl par neprātu, nezināšanu un rāmjiem, un nastiņām, kuras liec muguras. Un žēl par nevēlēšanos atvērt acis un ieraudzīt vispirms sevi un tad pasauli, lai saprastu lietu kārtību. Slinkums nav attaisnojams, tāpat kā nevarēšana.