Kaut ko tik labu sen nebiju lasījusi.
Šī grāmata tagad ir blakus Ziedonim, Jurgai un dzīvespriecīgajam vakarēdienam.

Izdzīvo. Piedzīvo. Lido.

Mieru, mieru, es sevi pielabinu, lai nesāktu īgņoties. Man taču nav žēl tā datora, man to šbrīd nevajag. Un Emīls nav mans bērns, kuru man būtu pienākums audzināt. Lai viņš klabina, lai... Tas izskatās tik smieklīgi... Tas tiešā veidā neskar manu labsajūtu, pat atbrīvo no kādām neveiklām sarunām, no strīdiem... Lai taču cilvēks raksta! Par ko tad es mulstu? Laikam jau par to melno caurumu, kurā pazūd vīriešu seksapīls. Tas melnais caurums plešas arvien lielāks, un tasmani biedē. Pasaule zaudē pirmatnīgumu un pareizās, harmoniskās proporcijas. Vīriešiem izzūd mugurkauls un vīrišķais pārākums, viņi kļūst vājāki, gļēvāki, neuzņēmīgāki, baidās dzīvot...
Bet man vajag, lai vīrietis ir stiprāks! Lai viņam ir pārākums, kurš liek bijībā notrīsēt un mutei piepildīties ar siekalām. Lai šis spēks izstaro ne tikai no muskuļiem, bet no gara. To nedod nedz nauda, nedz statuss, nedz laicīgās dzīves panākumi. Tā vienkārši ir vīrišķā enerģija, kura vai nu ir, vai nav. Nav pat jābūt seksam, lai sajustu pacilātību šādu vīriešu tuvumā, bet, ja nonāk līdz kopdzīvei, tad vispār debesis ir vaļā. (c) Elvita Ruka "Izdzīvo Piedzīvo Lido"